11. A. 1161. A. J. J a n s o n s n o J. T i ļ ļ a s Ī l e s p a g.

Vienam saimniekam bija rijā velni iemājojuši. Nakti iet tā pa riju, ka bail klausīties. Kādu dienu atnāk divi lāču dīdītāji un lūdz naktsmājas. Rija esot šimbrīžām tukša, bet tajā velni pa naktim gŗāvējoties. Tas nekas, lai šos laižot vien. Labi. Aiziet uz riju. Abi dīdītāji uzlien uz ārdiem, lācis paliek apakšā. Jā, nāks tā ap pusnakti. Četri tēviņi ienes vienu zārku un tanī zārkā ir mironis. Velni iekuŗ uguni, sagriež mironi gabalos un sāk cept, ka čurkst vien. Dīdītāji uz ārdiem nevar vairs dūmu izturēt, sāk šķaudīt.

"Skic, skic," ierūcas viens velns,. bet citi neliekas ne zinis. Tā nu paliek. Bet lācis arī saodis gaļas smaku. Tiklīdz velni izņem gaļu no uguns, un grib sākt ēst, te arī lācis klāt un bāž ķepu pannā pēc gaļas gabala. Kā šis ķeŗ, tā viens velns - knaukš! Šim ar naža spalu pa ķepu: "Skic, diedelniek!"

Bet ak tu mūža die, kā nu lācis noskaitās! Sācis velnus spalot, lai spalva pa gaisu iet. Velni aizgājuši ar visu mironi kā divi deviņi. Skrejot vēl izrāvuši duru stenderes, jo duris bijušas par šaurām.

Otrā rītā lāču dīdītāji izstāsta visu saimniekam, atvadās un aiziet savu ceļu. Bet te, tā ap vakaru, velni atkal klāt: Vai šim vēl tas lielais runcis rijā mājojot? Nu kā tad. Bet tagad viņam esot vēl deviņi jauni kaķēni.

"Vai traks!" velni izsaukušies, "tad mēs rijā vairs nedrīkstam rādīties, Vai zini? Ej un roc krāsns bedrē. Tur tu atradīsi pilnu podu ar zelta naudu. Mēs viņu tā kā &127;tā vairs nevaram dabūt, tāpēc paturi tu."

To teikuši, velni nozuduši un nav vairs rijā rādījušies, bet saimnieks krāsns bedrē uzracis veselu podu zelta naudas un dzīvojis laimīgi.