13. A. 1161. A. V. F i ļ š s n o S t a š k o R ē z e k n ē.

Senējūs laikūs vys beja aizaudzis ar mežim. Tūlaik cylvāki apmetjās dzeivuot vairuok kūpā, lai byutu dreižuok turētīs pret meža dzeivnīkim un ļaunim cylvākim. Tai vīnā taidā vītā dzeivuojis dīzgon puorticis cylvāks. Zynams, ka ikkotram cylvākam uz pašauļa ir sovas nalaimes un arī sovi prīki, taipat i šam veiram. Nikai viņš navarējis tuo izskaidruot, kas tur bejis. Kai nakts, tai nazyn kas pa ustobu staiguojis ikkotru nakti; ka gribējis gulēt ustobā, vajadzējis treisēt nu bailem kai zaķam. Tai paguojis daudz laika. Nalobais gors kai naguojis prūjom, tai naguojis - darit, kū gribit. Vīns kaimiņš bejis atradis mežā mozu luocānu, atnesis tū uz muojom un pīradinuojis pi &127;audim. Reizi luoča īpašnīkam, kad tys jau bejis lels - nazynu, aiz kaidim īmešļim - vajadzējis puorgulēt pi tuo saimnīka, kuru ikkotru nakti apmeklējis nalobais vīss. Luoča saiminīks atīt ar vysu iuoci un apgulstas. Kai tyk īstuojas nakts, tai lels vains ar zivi uz muguras atīt šņuokdams vīn. Tū vysi zyna, ka tanūai laikūs spičku nabeja, bet lai vareišūi dabūt guni, kurinuoja tū i naktī i dīnā. Salyka gunkura vītā sapyvušus kūkus, calmus un apbēra ar palnim, tai kai viņi gruzda pa mozam un guns stuovēja pastuovīgi. Valns ar vysu zivi pi gunkura kluot. Izrušinoj tū labi un suoc cept zivi. Luocis izdzierdējis tū smordu, pīsacēlīs un suocis leist kluot pi tuos zivis. Valns, taida dzeivnīka sovā myužā naredzējis, nūdūmuojis, ka asūt kaķis. Atviļcis lobū rūku un ar ruodītuoja pierkstu sitis tam par dagunu, sacīdams: "Bris". Luočam taids jūks na vysā paticis. Viņš metīs valnam viersū. Suokusīs cīņa. Radzādams naveiksmi, valns suocis lyugtīs tuo saiminīka, lai dreižuok taidu nagūdīgu kaķi saucūt prūjam, un por tū kai atleidzība byušūt tī duorgumi, kuri asūt aprokti zam ustobas slīkšņa. Tys cylvāks paklausījis un atsaucis luoci pi sevis. Valns sprucis nu luoča nogim, nazynuojis, kai aizbēgt.

Reitā izrokuši tūs duorgumus, puordalējuši uz pusem ar muojas saiminīku un dzeivuojuši laimīgi. Luocis pēc šuo nūtykuma arī ilgi nadzeivuojis, jo valns viņu por daudz sakomuojis. Tai paguojis daudzi godu. Goni ganījuši lūpus pi azara, kur nabejis tuoļi nu šīm dzeivuotuojim. Nu azara izlein tys pats valns un prosa nu gonim: "Kai taidam un taidam saiminīkam klojas, voi dzeivs vēļ viņa kaķis?"

Goni atsoka: "Tam kakim ir vēļ treis mozi kačāni."

Valns vēļ pastuovējis mozu breidi azara molā un laidīs otkon īškā, dūmuodams, ka šis ar vīnu nikuo navarēja izdareit, kū tad lai isuocīt ar četrim?