14. A. 1161. A. Z i e m e l i s T r i k ā t ā, J a u n - B r e n g u ļ u D z o s n i e k o s. LP; VII, I, 266, 15.

Vienā lopmuižas rijā dzīvoja velns, kas rijnieku dažreiz ķircināja, dažreiz atkal tam labu darīja. Rijniekam nemaz nepatika, ka šis katru nakti traucēja. Tad viņš ieveda vakarā lāci rijā un piesēja pie staba. Pusnaktī uz reizi logs norībēja - velns ar zivu tarbu pa logu iekšā, modināja rijnieku un sacīja: "Jēkaup, šek zivis!" Jēkaups velnam atbildēja: "Es pats pa dienu biju zvejot un vakarā stipri saēdos zivs cepeti. Ej, dod manam brāļam, Miķēlam, kas tur pie staba guļ!" Velns paņēma zivu tarbu un gāja uz Miķēli; bet Miķēlis bija cieti apgulies. Tad velns to modināja: "Miķēl, šek tak zivis!" Miķēlis rūca vien velnam pretī. Velns gāja atkal pie Jēkaupa un sacīja: "Miķēlis ar murgiem kaunas un rūc." Jēkaups atbildēja: "Viņš tāds pakurls ir - ej, piegrūd viņam pie krūtim un uzkliedz stiprāki." Velns piegrūda Miķēļam ar roku pie krūtim un kliedza: "Miķēl, šek tak zivis!" Bet Jēkaups no krāsns mūrīša kliedza: "Miķēl, ķer aiz ausim!" Tad lācis tūlīt velnu, ar nagiem sagrābis aiz ausim, nežēlīgi izplēsa, ar zobiem sakoda. Velns tik ko varēja pa logu tikt laukā. No tās nakts velns rijā vairs nenāca.