16. A. 1161. A. E. K r a s t i ņ š V ā r e n b r o k ā, F o l k l. k r ā t u v ē.

Reiz vienā rijā bijuši spoki, ļaudis baidījušies un nevarējuši tur strādāt. Vienā vakarā tur ienāk lāčenieks un lūdzas naktsmāju. Saiminieks viņam dod naktsmāju ar tādu norunu, lai lāci ved uz riju pa nakti un pats var gulēt istabā.

No rīta iet lāčenieks uz riju pēc lāča paka&127; un skatās, ka rijā visi ārdi salauzti un saplaukāti. Lāčinieks, nekā nezinādams, paņem lāci un aiziet. No tās&127; reizes rijā vairs spoki nebaidījuši.

Tā saimnieka gans ganīja mežmalā cūkas. Izgājis no krūmiem viens jaunskungs, prasa ganam: "Vai tas kaķis vēl ir tai rijā?"

Gans saka: jā, esot vēl pieci bērni radušies. Jaunskungs sasitis plaukstas : "Nu mana naudiņa pagalam. Viens pats kaķis kā mani sagrāba, es tikko paliku pie dzīvības. Kur tad vēl pieci? Tur nav ko domāt ar tiem kaŗot. Ganiņ, paņem tu to naudu, tur apakš sliekšņa. Es tur vairs nevaru rādīties."

Gans atradis to naudu, izņēmis nu nu palicis bagāts.