18. A. 1161. A. M. E. B ē r z i ņ š U m u r g ā. LP, VII, I, 267, 16.

Vienā rijā dzīvojis velns. Tas jokojis rijnieku: kad rijnieks gulējis, velns tam sviedis pelnus un smiltis acīs. Ja rijnieks cepis kartupeļus, tad velns tos izēdis. Reiz velns visu seru no ārdim nogāzis. Par laimi atnācis lāču dancinātājs. Lāci ievietojuši rijā. Naktī velns atkal ņem rijnieka kartupeļus. Arī lācis stiepj savu ķepu pēc kartupeļiem. Velns tam uzsauc: "Ciks! tie ir mani!"

Lācis stiepj vien ķepu pēc kartupeļiem. Velns nu ķeŗas lāčam krūtīs, cīnās briesmīgi. Velns gan paliek tik liels kā siena guba, gan tik mazs kā dzijas kamols, bet kā nevar, tā nevar lāci pārvarēt. Velns, laba neparedzēdams, izskrien kaukdams no rijas. Otrā vakarā velns pieklauvē pie durvim, prasīdams: "Vai tas melnais runcis vēl ir rijā? "

"lr gan!" rijnieks atbild, "tam vēl pieci bērni piedzimuši." Velns nav drīkstējis vairs iet rijā.