20. A. 1161. 1152. 1130. J. S i m e n o v s D o l ē. B r ī v z. "S b o r ņ i k" 59, 54. LP, VII, I, 256, 3.

Reiz ienāca vienā mājā divi lāčinieki, lūgdami sev un saviem lāčiem naktsmājas. Bet saimnieks tiem atsaka: "Labprāt jums naktsmāju atvēlētu, bet man nav kur dot; zināms, rija gan būtu tukša - tur atkal milzumis velnu." "Nekas," lāčnieki saka, "dod tikai mums vienu maisu un palaid iekšā - gan pārgulēsim."

Saimnieks ielaida viņus rijā. Šie ieiet rijā, piesien lāčus kaktā pe sienas, atārda maisam dibina galu un paši tad ielien maisā, tā ka galvas abiem laukā, bet kājas maisā. Tā šie guļ, - te piepēži ap pusnakti saronas pilna rija velnu. Ieraudzījuši maisu ar divām galvām, bez nevienām kājām - sāks, vadzi, velni brīnēties par tādu ērmu un prātot, ko iesākt ar tādu. Beidzot nosprieda: liks tēvam izspriest to lietu. Aizies tēvam pakaļ, atnesīs zelta krēslā vecu jo vecu velnu bez kājām. Velnu tēvs aplūkoja maisu ar divām galvām un sacīja: "Pārcērtiet maisu pa vidu, tad iznāks divi cilvēki."

Jau viens velns pieskrēja maisam klāt, briesmīgu zobinu izceldams, te lāčinieki piepēši pakustējās maisā un vecais velns uzkliedza: "Pagaidi, pagaidi, kasi zin, vai viņi paši nepārdalīsies."

Un patiesi, lāčinieki pārdalījās, izlēca no maisa un nu tikai velnus ar lāčiem rīdīt. Zvēri briesmīgi rūkdami gāzās velniem virsū un kuŗu grābj, to saplosa. Izklīda velni, kur patapdami; pat bezkāju velnu tēvs novēlās no krēsla un rāpus raudzīja izmukt. Viens

velns tikai pagriezās atpakaļ, lūgdams: "Atdodiet tēva krēslu, atvēliet jel ar pirkstiņu tam piedurt."

"Labi," lāčinieki atsaka, "pieber mums vienu cepuri ar naudu, tad atdosim."

Velns solījās apgādāt cepuri naudas. Bet pa to laiku lāčinieki pagādāja galdu, pārlika rijas bedrei šķērsām pāri, izgrieza galdam caurumu, arī cepurei dibinu izgrieza un tad nolika cepuri uz galda cauruma. Te arī velns jau atpakaļ, šņākdams, krākdams, naudu stiepdams. Izbērs vienu maisu cepurē - cepure tukša, kā tukša: visa nauda pa izgriezumu sabirusi bedrē. Izbērs velns otru trešu maisu cepurē - vēl cepure nav pilna. Velns iet citiem maisiem pakaļ; bet kamēr šā tur nava - lāčinieki sagrūž naudu krāsnī. Beidzot naudas čupa pacēlās līdz puscepurei un velns lūdzās: "Atdodiet tēva krēslu, vairāk naudas nav lai nosit."

Bet lāčinieki neatdeva krēslu, kamēr ir beidzamo naudas maišeli neatstiepa, to, kas ar biezu zirnakļu kārtu bija gluži aprepējis. Tad arī tikai bija cepure pilna un lāčinieki atdeva krēslu. Velni aizgāja, lāčiniekus lādēdami, lamādami, cik ieiet: "Visa mūsu nauda pagalam, ko nu iesāksim? Vai kārties iesim? Cik dvēseļu ar šo naudu neesam pazudinājuši, bet tagad visa naudiņa pagalam!"

Otrā rītā velni atnāca pie saimnieka vaicādami : "Vai tie kaķi arvienu piemitīs tavā rijā, jeb tie aizies drīzumā?"

"Viņi tur arvienu dzīvos," atteica saimnieks.

"Nu tad ar Dievu, saimnieks - mēs vairs tavā rijā nedzīvosim - ar Dievu!" Un no tā laika velnus tai rijā ne dzirdēja, ne redzēja vairs.