2l. A. 1152. 1161 A. F r. F i š e r s, K r ū t ē, L e j a s K u r z e m ē. LP, VII, I, 261, 9.

Vienās mājās iegājuši divpadsmit ceļotāji un prasījuši, lai dod naktsmājas. Saimniece teikusi: "Dotu jau gan, mīļie vīriņi, bet redziet, ka nav rūmes un, ka knapi spējam tikai ar savējiem šeitan istabā pārgulēt."

Nu, vai neesot silta rija? Tur taču būšot rūmes! svešie vaicājuši.

"Rija ir gan silta un rūmes arī tur būtu diezgan, bet ko līdz - tur nevar neviens gulēt, tur notiek visādas spocības un činkstējumi."

" Lai ir kā būdams!" ceļotāji atteikuši, "kad tikai tur rūme un siltums, tad jau gulēt tur varēsim."

"Labi, labi!" saimniece atbildējusi, "eita, eita! bet, kad jums notiek kāda vaina, tad negaužāties uz mani."

Viņi nogāja rijā. Bet iedami bija nogriezuši divpadsmit labas sērmūkša nūjas. Ar to apvilkuši rijas istabiņas plāna vidū riņķi un apgulušies tā, ka kājas visiem kopā riņķa vidū un galvas, riņķim visapkārt uz ārpusi.

Te ap pulksten divpadsmitiem ienāk vīrs ar ļoti lielu dzelzs krēslu, nosēžas riņķa malā un brīnās: "Hm, galvas ir, kāju nav ! galvas ir, kāju nav!" Izbrīnījies, paņēmis tādu dzelzs bulti, nodedzinājis rijas krāsnī sarkanu un gribējis gulētājiem šaut vidū. Jau vells bijis pienācis pie riņķa, tā visi divpadsmit lēkuši kājās un nu tikai dot vellam ar sērmūkša gņutām. Vells bļaudams izmucis no istabiņas ārā, apstādamies aiz durvim, jo žēl bijis lielo krēslu atstāt šiem: lai jel atdodot to! - lūdzies. Vīri atbildējuši: "Kādu krēslu tu gribi? Panāc tikai šurp! Mēs tevi mielosim pa krēsliski!"

Vells, redzēdams, ka ar rupjību nekā nepanāks, sācis ar labu lūgties, lai krēslu atdod. Vīri atteikuši: "Labi, atdosim tavu krēslu; bet tad tev japiebeŗ šis nojums ar naudu." Vells atbildējis: "

" Ne tik vien nojumu pienesīšu ar naudu, vēl to šķirstu ar naudu, kas te krāsns priekšā aprakts, dāvināšu jums kaudzes tiesai."

Nu vells gājis pēc naudas trīs reizes un ceturto reizi nojums bijis tik pilns, ka vēl labs vežmelis laukā, aizdurvē atlicies. Naudu apgādājis, vells vēlējies savu krēslu, bet rijas istabiņā vairs nedrīkstējis iet: sitienus atminējies. Vīri atkal pa divpadsmitiem nespējuši lielo krēslu nest. Neko darīt - ņēmušies ar svirtēm laukā svirāt krēslu un tad lielām mokām izmocījuši gan ārā. Vells, krēslu atdabūjis, aizkabinājis aiz krēsla vienu pašu pirkstu un tad aizskrējis no kulas ar visām durvju stenderēm.

Bet vīri nu ņēmušies šķirstu rakt no &127;krāsns priekšas ārā. Izrakuši, paņēmuši naudas, cik katrs jaudājis nest, un pilno nojumu atkal atdevuši saimniekam par naktsmājām. Saimnieks tad palicis bagāts, bagāts vīrs; bet atkal sava nelaime: tādā nesapelnītā turībā dzīvodams, palicis ar laiku par palaidni: iesācis dzert, plītēt. Un tikām dzēris, plītējis, kamēr nevien vella naudu nodzēris, bet vēl savas mājas, tā ka jau turpat bijis vai jāiet no mājām ārā.

Tomēr pa to starpu agrāk izdzītais vells atkal ar septiņiem nikniem gariem bijis atgriezies atpakaļ saimnieka rijā. Bet tad , kā par laimi, atkūlies lāču dīdītājs un lūdzies naktsmājas. "Jā!" saimniece atteikusi, "viens pats tu vēl te varētu pārgulēt, bet kur to zvēru lai liek? Vai nevar tai pašā pašķūnī?"

" Ne!" lāču dīdītājs atteicis, "mans zvērs ieradis man blakus gulēt, iešu tad labāk turpat rijā, kur abi varam apgult."

Labi, aizgājis uz riju. Gulējuši siltā rijā abi ar lāci. Te ap pusnakti nāks septiņi vīri iekšā ar tresainu kungu priekšgalā. Ienākuši, sākuši lēkt, diet un gulētājiem vai pa deguna virsu

mīņāt. Tikām, tikām - uz vienu reizi nieki nebūs! - lācis satvēris pie istabiņas durvim noliktās ecēšas un devies vellam virsū. Vells, nevarēdams nekur vairs glābties, ieskrējis krāsnī; bet lācis aizkūris viņam uguni priekšā. Uja! kā nu klupis vells: izskrējis ar visu krāsns dibinu laukā, uzbēgdams jumta galā, Bet tagad lācis paķēris dzelzs sukas un devies ir tur pakaļ. Vells, redzēdams, ka glābiņš vairs nav, skrējis no jumta zemē pie lāču dīdītāja, lūgdamies, lai glābjot jel. Dīdītājs prasījis veselu kuli naudas un vēl apsolījumu, ka nekad vairs tai rijā nenākšot, tad glābšot. Vells labprāt to visu pildījis.

Par dabūto vella naudu lāču dīdītājs esot nopircis veselu valsti, nosaukdams to par lāču valsti; otru pusi no naudas&127; esot atdevis saimniekam. Tas tad atkal sācis dzert, līdz dzerdams pārdzēries un nomiris. Bet viņa dēls, māju mantinieks, dzērājs nebijis; tas ar vella naudu esot arī uzdzīvojis valstību un nosaucis to par saimniecības valstību.