23. A. 1161. A. 1152. S k o l n. M. I g n ā t e, N ī c ā, K. L i e l o z o l a k r.

Reiz divi lāču dīdītāji gājuši pa ceļu un tiem uznākusi tumsa.

Iegriezušies pie viena saiminieka naktsmājas lūgt. Saiminieks viņiem atteicis: "Labprāt dotu, bet man nav, kur gulēt. Ja nu jūs gulētu rijas istabiņā, tad gan varētu palikt, bet par nelaimi tur ir daudz velnu."

Ceļinieki atbild: "Mums nav bailes, iedod tikai vienu maisu, kam abi gali cauri."

Saiminieks iedevis arī, un lāču dīdītāji ielīduši maisā un katrs pa savu galu izbāzuši galvu ārā. Pulkstens divpadsmitos velni nākuši no visām malām, ka grab vien. Sanāk velni un brīnās : "Kas tas par cilvēku, kam divas galvas?"

Velni iesauc savu tēva-tēvu, kam trīs galvas, tas arī tādu nav redzējis. Nu ienāk tēva-tēva-tēvs, kam sešas galvas, tas arī tādu nav redzējis. Nu ienāk tēva-tēva-tēva-tēvs, kam deviņas galvas, tas arī tādu nav redzējis. Nu velni ienes tēva-tēva-tēva-tēvu kas ir bez kājām, sēd zelta krēslā un ir ar divpadsmit galvām, bet tas arī nav tādu redzējis. Lāču dīdītāji uzsaukuši lāčiem urā, un lāči uz reizu krituši velniem virsum. Citi velni aizbēguši, palicis tikai vecais velns, kas zelta krēslā sēdējis, ko nu lāču dīdītāji sagūstījuši. Velni nu nākuši atpakaļ un sākuši lūgties, lai atdodot viņu tēvu. Lāču dīdītāji atbildējuši: "Dodiet mums vienu maisu zelta naudas, tad to dabūsit."

Velni arī bijuši mierā. Lāču dīdītāji paņēmuši savu cauro maisu, izrakuši lielu dambēri un uzlikuši tur to maisu virsū. Velni tikmēr bēruši naudu, kamēr beidzot pietrūcis. Tad viņi sākuši lūgties, ka vairāk naudas neesot. Viņi esot jau daudz cilvēkus nokavuši, kamēr savākuši tik daudz naudas. Lāču dīdītāji nu arī atdevuši veco velnu un no tā laika dzīvojot laimīgi,