1. A. 1161. B. P. Š. n o s a v a t ē v a - t ē v a R a u n ā.

Vienc vīrs, nostrādājies pa tīrumu, pūtināš zirgu un ēdis maizi, Vellc iet garēm un prasa: "Ko tu tur ēd?"

"Sausu maizi."

"Vai tev pavalga nav?"

"Kad nav savas govs, tad nav ar' pavalga."

"Ja tu būsi ar mani pa draugam, tad es tev aizdošu govi. Bet pēc trim gadim es nākšu govij pakaļ."

Vīrs ir ar mieru un vellc tam atved lielu brūnu govi. Vella govs dod dikti daudz piena un pēc trim gadim vīrs jau ir labi iedzīvājies. Atnāk vellc un saka: "Es nu atnāču pēc govs."

Vīram ir žēl tādas labas govs, viņč negrib tās atdot un prasa: "Pēc kādas govs?"

"Pēc tās pašas, ko es priekš trim gadim tev aizdevu."

"Tā jau no manis aizbēga un pa mežu vie vair dzīvā."

"Parādi, kur viņa mežā ir!"

Aiziet abi mežā, kur vīrs uzmeklē lāci un rāda vellam : "Lūk, kur tava govs!"

Vellc iet lāčam virsū, izstiep rokas pretī un aicina: "Dumal, Dumal!"

Lācis skatās, skatās - tad krīt ar savām ķepām vellam virsū. Vellc gan turās dūšīgi pretī, bet pietrūkst spēka, pēdīgi izraunas no lāča nagim un aizbēg. Cīņas vietā vīrs atradis tikai tādus kā tādus gabalus zemē.

Tā nu vīrs paturēš govi un vellc vair ne acīs nerādījies.