2. A. 1161. B. 1157. B, C. H. S k u j i ņ a, A n d r s Z i e m e l i s, n o 55 g. v e c ā s K. C ī r u l e s S m i l t e n ē.

Dzīvāš reiz vienc saimnieks, vārdā Mārtīc un šim nekā negāš ar lopim. Lopi nīkst un vārgst un nonīkst. Nu Mārtīc reiz pats pie sevis sacīš: "Ka nu man Dievs nepalīdz, jāču vellc nāktu palīgā!"

Kā Mārtīc tā nosacīš, tā tūlī ar varēn smalks mellc kungs klā un prasa, kā šim vaigot. Mellais kungs bīš pats vellc. Nu Mārtīc tā un tā. Šim nīkstot lopi un no Dieva nekādas palīdzības nevarot sagaidīt, lei palīdzot šis. Jā, nu vellc ar nadzīgs vie uz palīdzēšanu un iedevis Mārtīnam govi, gluži mellu, vārdā Dūmaļu, un šī katru mēnesi nesīšot teļus. Pēc nu norunāši tā, ka pēc trīs gadim Mārtīnam jādo Dūmaļa vellam apakaļis. Labi, Mārtīc visādīgi bīš ar mieru un vellc atdevis Mārtīnam Dūmaļu.

Nu Mārtīnam gāš labi. Dūmaļa katru mēnesi nesusi teļus, Mārtīnam piena vai lauza un kūts bīsi drīz vie pilla lopu. Pagāš trīs gadi un vellc atnācis pie Mārtīna pēc Dūmaļas. Šis nu tūlī prasa, kur esot Dūmaļa un lei dodot rokā.

"Pag'!" domāš Mārtīc. "Nedošu vis Dūma!as, tik labu govi reti var meklēt!"

Nu Mārtīc izdomāš niķus un stāstīš vellam, ka Dūmaļa gan no laika gala bīsi laba, bet tagad vais nelaižoties sev tūlumā un ejot pēc trakas. Nu vellc prasīš, kur ta Dūmaļa esot. Mārtīc atbildēš, ka Dūmaļa esot ganos. Nu iešot pakaļā uz ganim, sacīš vellc un abi ar Mārtīnu gāši uz meža malu. Mārtīc nu lepni vie vellam līdzās un pakāris plinti plecos. Pa ceļam gadīšās vecas ecēkšas un vellc prasīš Mārtīnam: "Kas ta tas tāds?"

"Mana tēva vecais suseklis!" atbildēš Mārtīc. "

"Atdo man to susekli." prasīš akal vellc.

"Ņem!" sacīš Mārtīc.

Vellc paņēmis ecēkšas un iebāzis ķešā. Abi akal gāši tālāku un vellc pamanīš ceļmalā vecu bišu tropu. Nu viņč prasīš Mārtīnam: "Kas ta tas tāds?"

"Mana tēva pulvera mucīna!" atbildēš Mārtīc,

"Atdo man to pulvera mucīnu!" prasīš vellc.

Mārtīc atdevis vellam veco tropu un vellc iebāzis bropu otrā ķešā. Abi akal gāši tālāku. Nu Mārtīc aizvedis vellu uz auzu tīrumu un rādīš Dūmaļu. Patiesībā tā vis nebīsi Dūmaļa, bet lācis, kas vienmēr pa auzu tīrumu bradāš un darīš Mārtīnam lielu skādi. Nu Mārtīc rādīš vellam lāci un sacīš : "Luku tava Dūmaļa. Ej vie un ņem viņu cie, tik uzpasējies, ka tevi nesabada vai nesaspeŗ."

Vellc gāš lāčam klāt un ka piegāš, tā kampis pie ausim. Nu lācis palicis nikns un krāvies vellam krāgā. Vellc ķepurojies pretī un kliedzis: "Ptūš, Dūmaļa, ptūš!"

Bet lācis vē jo niknāki klupis vellam virsū un mācis šo vai no. Nu vellc manīš, ka nav labi, un kliedzis : "Mārč', liec ar balto, lei man dzīvība paliek kaulos."

Nu Mārtīc nošāvis lāci. Vellc, noelsies un samaidzīts, atnācis pie Mārtīna un vēl lielījies: "Tavu traku Dūmaļu! gan es šo tā un šā gribēju pievārēt, bet nekā. Vai tu ar redzēji, kā man suseklis un pulveŗa mucīna vie pa gaisu gāja?"

Mārtīc nu piebalsoš vellam no savas puses ar. Viņč nu tik smīnēš zem bārdas, ka piešmaucis vellu un Dūmaļa palikusi pašam. Tā ar vellc vais nekad nenācis pēc Dūmaļas, jo viņč jau domāš, ka Dūmaļa ir pagalam.