3. A. 1161. B. 1157. B. G. P. P a u l ī t i s S t r a u p ē. Jkr. 5, 1896, 46, 19. LP, VII, I, 820, 35.

Zemniekam nebija nevienas govs, bet velnam to daudz; zemnieks gāja tādēļ pie velna, lai šis viņam aizdod vienu no savām govim. Nebūdams no gluži skopajiem, velns, brītiņu apdomājies, teica, ka zemnieka lūgumu gan izpildīšot, ja tas apsoloties viņam govi sējas laikā atdot. Zemnieks to apsolījās un dabūja no velna govi, ko tas tūliņ paņēma līdzi uz māju.

Sējas laikā pašā sākumā velns jau bija savai govij pakaļ. Zemnieks lūdzās, lai jel to viņam atstājot vismaz līdz pļaujamam laikam. Velns bija ar mieru. Pļaujamā laikā velns bija atkal pēc savas govs pakaļ. Pašu laiku ēda liels lācis mežmalā pie auzu gubas. "Labi, labi, es tev varu to atdot!" saimnieks sacīja, tikai tagad ir viņa ganos. Paraugi, tur viņa ēd pie auzu gubas!" "Nu, tad iesim viņai pakaļ!" atteica velns un gāja tiešām caur bišu dārzu, uz mežmalu. Zemnieks gāja līdz. Iedams caur dārzu, velns ieraudzīja bišu stropu un prasīja zemniekam, kas tas esot? "Tā ir mana tēva vecā pulveŗa muciņa," zemnieks atbildēja. Velns pa ņēma bišu stropu padusē. Pa tīrumu ejot, velns ieraudzīja vecu ecēšu un prasīja atkal, kas tas esot. Zemnieks atbildēja, ka tās esot viņa tēva vecās ķemmes. Velns paņēma arī ecēšu līdzi un ielika to otrā padusē. Tā nu viņi abi gāja uz auzu gubu. Lācis, ieraudzīdams velnu savā tuvumā, izslējās uz pakaļkājām. Velns, turēdams lāča ausis par govs ragiem, sagrāba viņu pie tām un sāka to vilkt pa tīrumu uz māju. Izcēlās viņu starpā briesmīgs cīniņš un viņi pazuda aiz zemem, ko tie abi ar kājam izspēra. Tā viņi cīnījās labu brīdi. Pēdīgi palaida velns lāci vaļā un, atgrie zies uz zemnieku, sacīja: "Tas bija cīniņš, ka cīniņš! Vai redzēji, kā pulveris un ķemmes zobi putēja? Govs mani vairs neklausa; paturi viņu; es tev to atdodu."

Tā zemnieks tika pie govs.