4. A. 1161. B. 1l57. B, C. J. A n s b e r ģ i s n o O z o l i ņ a B u r t n i e k o s. E t n. IV, 1894. LP, VII, I, 819, 34.

Reiz vienam saimniekam bijušas ķezas un ķibeles: iesāk šo, iesāk to, nekas neizdodas. Vienu gadu nosprāgst visas govis ar sarkano vaini, otru gadu nepaaug labība, citreiz nodeg klēts ar visu mantu. Izlūdzās vīrs Dievu, Die(v)s nepalīdz. Domāš vīrs : jālūdz vellc, redzēs, kas ta(d) notiks. Kā ta(d)! - vienu dienu lūdz vellu, otru dienu viņč ar lielu govi klā(t) : lai apsola saim(n)ieks pirmo bē(r)nu, ko sieva dzemdēs, tad šis govi dabūs! Saim(n)iekam iet ļoti gŗūti; nekā darīt - bē(r)ns jādo(d). Go(v)s bi(ju)si a(p)brīnojama: katru mēnesi tai viens teļš un piena, ka nezin, ku(r) likt. Saim(n)iekam drīz jo drīz kūts jau pilla (pilna) govu. Te sievai piedzimst pirmais bē(r)ns. Vellc a(rī) klā(t) un saka: lai d(od) bē(r)nu rokā! Tēvam bē(r)na žēl. Ko nu darīt? Labs padoms dārgs. Saim(n)ieks saka, ka go(v)s pa labību vie(n) dzīgosi un tik dau(dz) skādes padarī(ju)si šim pašam un nāburgiem (kaimiņiem), ka šim no go(v)s nekāds labs nav ticis Ja vellc netic, lai nāk līdza skādes apskatītu. Vellc iet a(rī). Saim(n)ieks pakaŗ plinti kaklā un abi aiziet. Iet, iet, kamēt aiziet līdz tīrumam. Tīruma malā stāv ecēkšas. Vellc prasa: "Kas tas tāds par buzuli?"

"Tēva tēva suseklis!"

Vellc iekaŗ ecēkšas sev matos. Mežmalā saim(n)iekam bišu strops.

"Kas tā tāda par bumbu?" "Tās tēva tēva šķiltavas!"

Vellc bišu koku iebāž ķešā. Saim(n)ieks iet ar vellu uz auzu gabalu, kur pa laikam lāči mājo. Tikko tie pie auzu gabala, te lācis vellam virsū. Saķeŗas vīri abi un sāk spēkoties. Vellc mana, ka labi neies, un kliedz, lai saim(n)ieks šau(j). Saim(n)ieks nešau(j): lai vellc atdod bēr(n)u, tad viņč šaus! Neko darīt. Lācis jau vellu nostiepis gar zemi. Vellc kliedz, lai ņem bē(r)nu, bet lai šau(j). Saim(n)ieks lāci nošau(j) un vellc aizskrien. Paliek saim(n)iekam i(r) bē(r)ns, i(r) mellā go(v)s. Bet mellā go(v)s met tagad tik(ai) reiz pa gadu vienu teļu.