A. 1162. K ā d s s k o l n i e k s V ā r k a v ā.

Vacā rejā dzeivuoja valns un mūcēja ļauds. Vīns drūss kaļvs lobi īdzēris, aizguoja uz šū reju. Jis iztaisīja nu dzelža cylvāku ar dzelža zūbim, jo kai tik kas tyka dzelža cylvāka mutē, zūbi tū stypri samīdzja un nalaidja vaļā. Vīnā kuldā jis pībēŗ zierņu un ūtrā tārauda gabaliņus. Iguojis rejā, apsasāda uz cepļa un spēlej vīns pats kartas. Valns arī kluot: "Labs vakars, cylvāks!"

"Lobs vokors, kyuma!" atbildēja kaļvs.

"Kū tu te dori? Vai navarātu ar tevim pasalauzt?" dusmīgi īsavaicuoja valns.

"Kai tod, lauzsimēs gon, es jau dēļ tuo asmu uz šejīni atguojis. Tikai pyrmuok saspēlēsim kartas."

"Saspēlēsim!" atbildēja valns.

Kaļvs, vysu laiku kartavuodams, ēdja zierņus. Valns īraudzījis suoka prasīt, lai īdūdūt šam arī. Kaļvs pagruobj tārauda gabaliņu un padevja valnam. Valnam tikai guņs vīn laistuos ap zūbim, bet īkūst nimoz navar. Stypri sasadusmuojīs par cītim zierņim, pasagrīzja uz suonim un īraudzīja tur dzeļža cylvāku.

"Kas tur?" aizzabļuovja valns.

"Tys ir mums bruolis," atbildēja kaļvs. "

"Es īšu pabadīt jam zūbus."

"Ej, ej, es jau nažāluoju."

Vains daguoja un gryudja rūku zūbūs, a dzelža cylvāks tyulen i samīdzja. Valns šai i tai - nikai sprukt uorā. Tod kaļvs ka jēmja cārmyukšas vāzdu, syt par vīnu suonu, syt par ūtru, pavaicuodams: "Vai vaira naīsi uz šejīni?"

Valns devjās pa lūgu uorā, bet īsaspīdja lūdziņā. Tod nu lelas suopes devjās vēl stypruoki, izruovja divi bolkas un aizskrēja pa šai dīnai.