1. A. 1163. J ā n i s A p k a l n s n o 59. g. v e c ā J. A p k a l n a K o k n e s ē.

Reiz pie viena kalēja strādājis velns par uzsitēju. Kad velnam pietrūcis darba pie viena kalēja, tad tas gājis pie otra. Tā velns bija labi izmācījies kalēja amatu un labi zinādms, ka bez smiltim nevar dzelzi sašveicēt, bet gribēdams ar kalēju sākt strīdēties, jautāja kalējam: "Vai tu vari dzelzi sašveicēt bez smiltim?"

Kalējs bijis liels gudrinieks un zinādams, ka velnu var viegli piemuļķot, lielīgi atteicis: "Jā, es varu gan, bet tikai ar tādu norunu, ja es sašveicēšu, tad tu man dosi podu ar zeltu, bet ja ne, tad es tev došu maizi trīs gadi pa velti."

Tā nu viņi saderējuši. Derību izpildīšanu nolikuši uz rītu. Kad velns bija aizgājis, tad kalējs pasauca savu sievu un izstāstīja, ka viņš saderējis ar velnu. Izmācīja sievu, kā lai viņa dara. Vakarā piebēruši vienu pakulu kodeļu ar smiltim un kalējs norunāja tā: "Rītā, kad atnāks velns un man būs jau viss tiktālu sagatavots, tad es piesitīšu ar āmuru trīs reizes.

Tad tu nāc ar savu kodeļu, svied to dusmās uz uguns un saki : "Lai velns parauj tādu kodeļu."

Kā runāts tā darīts - otrā rītā velns klāt. Kalējs, velnam redzot, sagādājis visu. kas šveicēšanai vajadzīgs. Kad dzelzs bijusi jau tiktālu sakarsusi, ka vajadzējis tikai apkaisīt ar smiltim, kalējs piesitis trīs reizes ar āmuru pie laktas. Sieva tūlīt lamādamās pa durvim iekšā un uzsviež kodeļu uz uguns, sacīdama: "Lai velns parauj tādu kodeļu!"

Kalējs tikai apgrozījis dzelzi, lai apbirst ar smiltim, un tā kalējam izdevies velnu apmānīt. Tā kā velns derības pazaudējis, tad ne vārda nesacījis, aizgājis pēc naudas poda un atnesis to kalējam, bet no tās reizes vairs pie kalēja nestrādājis.