l. A. 1164. J. S p r o ģ i s K o k n e s ē. B r ī v z. "Sborņik", 283, 142. LP, VII, II, 25, 5, 12.

Reiz dzīvoja vīrs, tam bija ļoti nikna sieva. Dienu, nakti tā ēdās, vīru lamādama: "Diedelnieks, gatavs diedelnieks."

Vīrs redz - miera nav no sievas, sāks to iebrīdināt. Viņš sarīkojas uz mežu iet, paņem cirvi līdz un saka sievai: "Iešu mežā malku cirst; pēc brīža nāc man pakaļ. Dievs mums laimi piešķīris, naudu atradu, - palīdzēsi man mājā pārstiept."

Bet sieva priecas vietā izlamāja vīru, kāpēc neesot agrāki to pateicis.

Nu labi. Vīrs aiziet un mežu, sāk strādāt. Pa brītiņam atnāks ir sieva uzkliegdama: "Nu, rādi šurp, kur ir nauda?"

Vīrs aizveda sievu pie vecas, dziļas akas. Ūdens tai akā nebija. Tur viņš tai saka: "Naudu te akā atradu, bet viens nejaudu izvilkt, aplam smaga; bet pa divatiem gan izrausim, tevi ielaidīšu papriekšu akā, pēc tam pats nolaidīšos dibinā."

Sieva tic. Nu viņš iesēja to virvē un ielaida akā. Ielaida gan - bet pats aizgāja malku cirst. Sieva akas dibinā tūdaļ sāka pēc naudas meklēt. Meklē, meklē - tausta, ķersta, rakņājas pa dubļiem, bet naudas kā nava, tā nava. Nu paskatīsies atpakaļ vīra nekā. Šī noprata, ka vīrs tīšām iekrāpis tādā dziļā alā un sāks tikai visā spēkā kliegt un vīru lādēt. Tā viņa salamājās veselu dienu. Bet kas vīrain par bēdu? Tas tālu mežā cērt savu malku un ne dzirdēt nedzird, ka šī tur akā trokšņo. Beidzot viņš sadomā: "Vai tad nu vienreiz nebūsi piekususi? Laiks jau pret vakaru, jāiet mājā."

Aizies pie akas, dzird: sieva, nabadzīte, jau ēdas vienās asarās. Ielaida virvi akā un uzsauca: "Ieķeries virvē, vilkšu laukā!"

Tūliņ arī viens ieķērās un šis nu velk augšup. Velk, velk brīnās: "Kas velns! sieva tik smaga, spēka gandrīz pietrūkst velkot."

Vilka, vilka - ar mokām izvilka gan. Bet uzvelk līdz akas malai - ierauga: liels, liels vīrs ieķēries virvē. Šis, pārbijies, gandrīz izlaida virvi no rokām; bet lielais vīrs sāks šo gaužam lūgties: "Nelaid mani akā atpakaļ, darīšu tev laba, cik spēdams! Jau sen gadiem dzīvoju akā, labprāt paliktu ir tagad tur, nekad nenāktu laukā, bet šodien tur iekūlās briesmīgi pikta sieva. Cauru dienu tur lādējās, lamājās, beidzot bija jāsprūk man. Lūdzams, velc mani no akas ārā. Es tevi padarīšu par lielu ārstu, piedošu tev labus padomus. Dēvēt tu mani vari par diedelnieku; tā jau mani tā sieva akā lai dēvēja. Es iešu uz vienu valsti, turienes valdniekam ir daiļa meita, ieskriešu tai meitā un padarīšu par ārprātnieci. Neviens ārsts to neizārstēts. Bet kad valodas par ārprātīgo līdz tevim jau aizgājušas, tad pārdod visu savu mantu un ej uz to valsti, tur izliecies par ārstu un ņemies slimo meitu dziedināt. Pie slimnieces tev vajaga tikai ieteikties: "Diedelnieks, nāc ārā!" Tūliņ tad iziešu un viņa būs vesela. Bet ja tevi aicinātu pa otram lāgam tādu pašu slimību dziedināt, tad pielūko, - neej! Es būšu tad atkal slimniecei iekšā; bet ja tu būsi nācis, tad tev nāve."

Pēc kāda laika vīrs patiesi padzird : tādā un tādā valstī, tam un tam ķēniņam meita ārprātā. Visi ārsti un 1abdari izdziedinājušies&127; - neviens likstai līdzēt. Bet meita aplam daiļa - ķēniņš to bez gala mīlot, solījies pusvalsti un meitu par sievu atdot tam, kas izdziedināšot. Vīrs tūdaļ pārdeva visas savas grabažas un mudīgi devās ceļā uz to valsti, kur slimā ķēniņa meita. Aiziet tur, liek sacīt ķēniņam: tā un tā "solos tavu meitu izdziedināt."

Nu, lai tad vedot pie slimās! Aizved, slimā trako, dauzās, mocās. Šis pieiet klāt un uzsauc: "Diedelnieks, izej!"

Acumirklī it kā Dieva gars būtu nolaidies, tā tūdaļ aprimst, līksmo un ir vesela. Nu, ko nu? Ķēniņam solījums jāizpilda, bija jāatdod ārstam pusvalsts un izdziedinātā par sievu.

Bet tas, nelietis, no šīs valsts aizgāja uz citu valsti un tur tāpat rīkojās. Drīz padzird: turpat tuvējā valstī atkal ķēniņam meita saslimusi, prātā sajukusi. Zināms, ka par mūsu vīra iespēju valodas bija tālu izpaudušās, jau nu arī uz to valsti aizgājušas, kur slimniece slimoja. Ķēniņš atsūta vēstnešus, lai nākot, lūdzams, viņa meitu dziedināt. Bet ja lūgumam neklausot, tad vēstnešiem pieteikts pasludināt, ka viņu ķēniņš nākšot ar lielu kaŗa spēku valsti postīt, ļaudis nāvēt un arī viņu pašu, ar visu daiļo sievu nesaudzēšot. Ko nu iesākt nabaga vīram? Viņš atceŗas itin labi norunu ar diedelnieku. Ja nu ietu - pašam nāve, neietu - posts visai valstij. Gudroja, gudroja - beidzot sagudroja: "Labāk viens pats tad nogalinos, nekā uzraidu simtiem, tūkstošiem galu un vēl savai pašai daļai sieviņai. Nē, lai tie dzīvo, es iešu!"

Iedams uz svešo valsti, viņš pa ce!u jau sagudroja, ko darīt. Aizgāja tur, tūliņ to ved ķēniņa pilī pie slimās ķēniņa meitas. Bet līdz ko iegāja istabā pie slimnieces, te tas piepēži, it kā izbailēs, iesauksies : "Diedelnieks, mūc mudīgi, piktā sieva tepat jau iznākusi no akas!"

Nelietis gluži piemirsis atriebties un tā ārā no ķēniņa meitas, to vien iesaukdamies: " Ne mūžām vairs cilvēkos nemājošu, jo nu mana atkal brīva. "