2. A. 1164. A. L e r c h i s - P u š k a i t i s D ž ū k s t ē. LP, III, 20, 9.

Vienam vīram bijusi briesmīgi nikna sieva, nevarējis nekā to valdīt. Reiz vīrs, no sievas piktuma bēgdams, aizgājis uz mežu mieru meklēt. Bet mieru meklēdams, atradis vēl citu ko - dziļu dziļu caurumu. Nu vīrs griezies uz māju un sacījis sievai: "Tu nezini, ko šodien atradu mežā! Uzgāju dziļu bedri ar lielu, lielu naudas podu."

"Tā!" sieva iesaukusies, "Un to tu vēl saki man! Tu, nejēga! vai nevarēji naudu mājā nest?"

"Nē, nē, sieviņ, es nelīdīšu naudai pakaļ, ja gribi, lien pati!" No rīta vīram nebija miera ne koka šķirbiņā, sieva ēdusies virsū, lai vedot pie naudas poda. Vedis ar. Nogājuši pie dziļā cauruma, atkal nemiers kājās. Sieva ēdusies vīram virsū, lai pa sakot, kā pie poda tikt.

" It kā es būtu vainīgs, ka pods tik dziļi!" vīrs atteicis. "Raudzi sniegties, varbūt izdodas sasniegt."

Sieva nu sniegusies, sniegusies, bet samusējies, iekritusi ar galvu dziļajā caurumā. Vīrs griezies uz māju, gudrojis un gudrojis, kā sieva izvelkama. Otrā dienā tas sagudrojis tā: ņemšot gaŗu virvi, iesiešot galā kraķīti, ielaidīšot caurumā, lai sieva uzsēstos un tad raušot ārā. Kā domājis, tā darījis. Nu rāvis atspēries un brīnījies, ka sieva tik smaga, bet līdz ko izrāvis, nabadziņš tikko nepārbijies. Sievas vietā sēdējis uz kraķīša velns, sacīdams: "Brāl, tas labi, ka izvilki mani! Vakar ienāca tur bedrē briesmīgi nikna sieviete, nevaru no tās glābties."

Bet vīrs grūdis velnu atpakaļ. Velns sācis lūgties, lai negrūžot būšot viņu padarīt uz visu mūžu laimīgu.

"Labi!" vīrs atteicis, "tad saki, kā tu to darīsi."

"Redzi," velns sacījis, "še tev šī nūjiņa un aizej to kungu viņpus upes izārstēt, tad nopelnīsi tikdaudz naudas, ka varēsi bez bēdām dzīvot. Slimniekam trīs reizes jāuzsit ar nūjiņu, tūlīt būs vesels."

Vīrs bijis tā ar mieru, paņēmis nūjiņu un aizsteidzies pie slimā kunga. Citi kungi gan negribējuši viņu pielaist teikdami: "Ko nu tāds vīrelis jēdz?" bet kad slimais pavēlējis, tad ielaiduši ar. Vīrs iesitis trīs reiz ar nūjiņu slimajam, un re, bijis uz reizi vesels. Kungs no prieka samaksājis vīram lielu kaudzi naudas un vēl pateicis, lai no rīta steidzoties pie villa radinieka, vēl bagātāka kunga, un izārstot ir to.

Vīrs aizgājis, iesitis ar nūjiņu un izārstējis arī to. Tas no prieka samaksājis divreiz tik lielu kaudzi naudas un pateicis, lai no rīta steidzoties pie ķēniņa un izārstot ir to.

Vīrs aizgājis pie ķēniņa, iesitis ar nūjiņu un izārstējis. Ķēniņš no prieka, iedevis veselu sieku naudas.

Tagad vīrs steidzies ar lielo naudas maisu uz māju. Uz ceļa par nelaimi saticis velnu. Velns, lielo naudas maisu ieraudzījis, sācis laimīgo apskaust; viņš teicis: "Skat, kur tu laimīgs tiki caur mani! Nu tev naudas diezgan, atdod man nūjiņu!"

"Še!" vīrs atdevis.

"Bet, klausies," velns kaulējies, "kādu tiesu vari no naudas man arī atdot. Nepiemirsti, ka šo maisu nopelnīji tik caur mani."

"Ko nu te uz ceļa naudu skaitīsim? Atnāc rītu, tad iedošu mājā." Velns palicis ar mieru.

Bet vīrs izgājis uz gudrību. Viņš salasījis vecus katlus, vecas bungas, vecas taures un licis no rīta tādu troksni taisīt, lai visa pasaule atskanētu. Velnam nākot, vīrs izgājis labu gabalu pretim, paķēris velnu pie rokas un vedinājis pastaigāties.

Velns, troksni izdzirdējis, prasījis: "Kas tur tik nejauki dauzās?"

"Kas nu dauzās? Niknā sieva iznākusi no bedres un gāž pasauli apkārt!"

"Vai traks!" velns iesaucies. "Tad es neeimu. No tās nevar ne koka šķirbiņā glābties. Lai paliek visa nauda, kur bijusi es iešu atpakaļ."

Velns aizbēdzis. Vīram palikusi visa nauda. Tas dzīvojis visu mūžu bez bēdām.