3. A. 1164. L a p a s M ā r t i ņ š Ē r ģ e m ē, R ū j i e n ā, Ē v e l ē. "G u d r a i s A n s i s u n v e l n s", I, 1901., 64, 19.

Vienam rāmam vīram bijusi ļoti nikna sieva, kas tam ne dienu ne nakti nedevusi miera. Viņa to vienmēr dunkājusi un lamājusi. Reiz, kad sieva to atkal salamājusi, vīrs aizbēdzis uz mežu. Tur staigādams, viņš atradis vienu dziļu bedri kā vecu aku. Viņš tūliņ gājis uz māju un stāstījis sievai, ka mežā viņš atradis naudas bedri, lai nākot viņam līdz naudu saņemt. Sieva bijusi mierā un tā nu abi aizgājuši uz mežu. Pie bedres sieva tūliņ tiepusies: "Viss, kas šai bedrē, pieder man vienai pašai."

"Tad ņem ar visu!" vīrs iesaucies un iegrūdis sievu bedrē. Tad viņš pārgājis atkal mājā un dzīvojis mierīgi. Otrā dienā viņam palicis sievas žēl un viņš gājis uz mežu apskatīt to bedri. Viņš nocirtis garu kārti, iebāzis to bedrē un gribējis vilkt sievu atkal ārā. Kārti laukā velkot, viņš sajutis lielu smagumu un priecājies, ka nu sievu varēšot izglābt. Bet kārts galā atradies velns, kas lūdzies: "Mīļais cilvēk, velc mani laukā. Vakar te iekrita viena sieviete, kas man nemaz vairs miera neliek."

Vīrs sabijies un gribējis velnu grūst atkal atpakaļ, bet velns atkal lūdzies: "Izvelc mani, es tevi padarīšu par bagātu vīru!"

Vīrs prasījis: "Ko tad tu man laba darīsi?"

Velns sacījis : "Bagātā muižā es trokšņošu un mocīšu ļaudis. Nāc tu un dzen mani projām. Par to tu dabūsi lielu algu. Tā es tevi klausīšu trīs reizas, bet ceturto reizu tu manis vairs nedzen projām."

Tā nu abi salīguši un vīrs izvilcis velnu no bedres.

Jau nākošā naktī vienā muižā izcēlies liels troksnis, tā ka ļaudis nemaz vairs nevarējuši gulēt. Muižnieks izsolījis tam lielu algu, kas ļaunos garus varētu padzīt. Vīrs arī tūliņ par glābēju klāt, izdzen velnu un dabū lielu naudu. Tāpat noticis arī vēl otrā un trešā muižā. Vīrs tagad jau ir liels bagātnieks.

Drīz vien atkal notikusi tāda nelaime ceturtā muižā, kuŗas kungs bija ļoti bagāts. Kungs atkal aicinājis to pašu velnu dzinēju palīgā. Vīrs šoreiz negribējis neko darīt, jo atcerējies, ka velns to noliedzis. Kungs šoreiz apsolījis trīskārtīgu maksu. Vīrs pārdomājis : "Lai nu notiek, kas notikdams, bet tā ir laba alga, kādas nevar atraidīt."

Aizgājis uz to muižu, vīrs redz : velns sēd uz vārtu staba, tura lielu akmeni uz galvas un draud to mest šim virsū, ja tik viņš nākšot pa vārtiem iekšā.

Bet vīrs bijis gudrs un ātri apķēries, kas te darāms. Piegājis pie velna, viņš sacījis: "Ko tu te sēdi uz vārtiem? Sieva tikusi no bedres laukā un meklē tevi. Viņa patlaban nāk šurpu!"

Velns, to dzirdēdams, ļoti izbijies. Viņš nometis akmeni zemē un aizmucis, lai tik ar nikno sievu nebūtu jāsatiekas.

Vīrs no bagātā kunga dabūjis lielu maksu par velna aizdzīšanu. Naudas viņam tagad bijis diezgan un viņš dzīvojis laimīgi visu mūžu.

P i e z ī m e. Pasaka ir saīsināta, atmetot izpušķojumus. P. Š.