4. A. 1164. M. S k r u p s k a n o v e c a s m ā m i ņ a s N e r e t ā, F o l k l. k r.

Reiz vienam vīram bija nejauka sieva, dikti mantkārīga. Lai vīns deva, cik dodams, viņa nekad nebija mierā.

Vienu dienu vīrs aizbrauc mežā pēc žagariem un cērtot uziet vienu alu. Vīrs domā: "Atvedīšu sievu un iegrūdīšu tanī alā, tad man būs miers."

Viņš apkaisa ap to alu kapeikas visakārt, iet uz māju un teic sievai: "Vai dzirdi, sieviņ, es atradu pulka naudas - nāc nu!" Nu sieva elsdama aizskrien un ņemas ar lasīšanu; bet vīrs

grib to iegrūst alā, un uz vienu reizi kā grūž, tā iekšā. Vīrs aiziet mājā un dzīvo mierīgi, bet viņam paliek sievas žēl. Ies vilkt ārā. Bet kā lai izvelk? Viņš novij gaŗu, gaŗu virvi, pie virves piesien beņķīti. Nu viņš iet vilkt sievu ārā. Nepaiet necik ilgs laiks, kad virve jau kustas. Vīrs velk, bet pavilcis līdz pusei, ierauga, ka tur velns sēž. Nu vīrs laiž virvi atpakaļ; bet velns lūdzas, lai velkot ārā, jo tur esot viena nikna sieva pie viņa, nevarot tai naudas vien piedot.

Bet vīrs teica: "Ja tu man dosi trīs mucas ar zeltu, tad es tevi vilkšu."

Velns apsola ar prieku, lai tik velk ārā. Vīrs izvelk. Nu velns teica: "Es iešu uz vienu pilsētu un to ārdīšu, bet tu staigā lielīdamies, ka tu vari to ārdītāju apsaukt. Tu nu tik trīs reizas iesvilpies, tad es apstāšos ārdīt"

Viņi aiziet un velns ņemas, ka akmeņi vien iet pa gaisu. Bet cilvēki nezin aiz bailēm, kur līst, un izsola daudz naudas, lai tik aizdzen to ārdītāju. Bet vīrs saka, ja došot vienu mucu ar zeltu, tad viņš aizdzīšot. Visi apsola, lai tik aizdzen. Vīrs trīs reizes iesvilpas un paliek klusu. Nu vīrs paņem mucu un aiziet tālāki uz otru pilsētu.

Nu velns ņemas atkal, bet tur dabūjuši zināt, ka taču esot kāds cilvēks, kas varot ārdītāju apsaukt. Meklē to, kā ar uguni rokā. Vīrs dabūn otru mucu ar zeltu, un tāpat arī trešo. Velns teica uz vīra: "Tagad tu esi dabūjis visas trīs mucas. Es iešu sev meklēt darbu. Bet paprovē tu tik svilpt, tad es tevi ar akmeni nositīšu."

Velns aiziet ārdīt. Bet cilvēki lūdz atkal vīru lai viņš aizdzenot postītāju. Vīrs domā, ko nu darīt. Tā viņš izdomā vienu joku, noģērbjas pliks un skrien bļaudams prom. Velns ieraudzījis uzkliedz: "Vaidzi, ko bļausties?"

Bet vīrs uzkliedz: "Neipuce no alas ārā un dzenas mums pakaļ."

Velns atstāj visu ārdīšanu un skrien, ko kājas nes. Pieskrien pie upes un redzi pāri netiek. Viņš nometas zemē un ņemas dzert - dzeŗ un dzeŗ, kamēr pārplīst.

Nu vīrs paņem ceturto mucu ar zeltu un dzīvo ļoti laimīgi

līdz mūža vakaram.