5. A. 1164. S k o l n. A. S t r u n g s N ī c ā. K. L i e l o z o l a k r.

Reiz vienā mājā dzīvojis vīrs ar savu sievu, kas bijusi pikta un nikna pret vīru. Kad vīrs prasīja sievai: "Ienes man dzert!" tad sieva nekā nenesa. Bet kad vīrs sacīja, lai nenesot dzērienu, tad sieva tūliņ ienesa. Vīrs bija apnicis ar tādu dzīvi un prātoja, ko ar sievu darīt. Tā domājot, viņam ienāca savāds padoms prātā: sievu vajagot noslīcināt. Vienā rītā, kad bija jau labs salelis, vīrs iebāza akmeņus maisā, nolika aiz durvim un sacīja: "Šodien es iešu uz ezeru, bet tu man līdzi nenāci, to maisu kas aiz durvim, arī neņem līdzi."

Sieva nu paņēma maisu un gāja vīram līdz uz ezeru. Un pie ezera nonākot vīrs sacīja: "Tu nenāci tur, kur es eju, tur tu iekritīsi.

Sieva gāja par spīti vīram līdz, iekrita un nogrima dubenā. Tad vīrs gāja priecīgs mājā, bet pārgājis domāja: "Ko nu darīt? Lai bija kāda būdama, bet tomēr bija sieva."

Tad vīrs gāja atpakaļ uz ezeru sievu glābt. Tur nogājis viņš dzirdēja, kā āliņģī kaut kas murm. Uz vienu reizi no turienes iz&127; nāca velns. Velns lūdza vīru: "Glābj mūs no nelaimes! Mūsu pilī ir ienākuši nejauka sieva un dzen mūs visus laukā."

Vīrs ūdenī negribēja līst un nezināja ko tur darīt. Kad sieva visus velnus izdzina, tad visi sasprāga gabalos, bet kur kāds gabals nokrita, tur visur kungi uzbūvēja krogus.

P i e z ī m e. Ļoti līdzīgu pasaku uzrakstījis skolnieks J. Danovskis Rēzeknē. P. Š.