7. A. 1164. V. Z a c h a r s k a n o S. G a r a n č a V i l ē n u p a g.

Vīnā cīmā dzeivuoja vīns zemnīks. Tam zemnīkam beja sīva un cīši sirdīga. Zemnīks kad pasacīs vīnu vuordu uz sīvas, jei jam desmit vuordu atpakaļ. Bēdīgam zemnīkam ar taidu buobu navar nikai dzeivuot uz šuo pasauļa, kaut ej uz upi sleiktu. Vīnu reizi sadūmuoja zemnīks kai nabejs nūbeigt sovu buobu, bet jam vys nikai navarēja. Reizi zemnīks aizbraucja uz mežu pēc molkas. Mežā jis pīcierta molkas, pīlyka pylnu vazumu un brauc uz sātu. Ceļā jis īraudzēja lelu un dziļu dūbi. Jis tyuleņ apturēja zyrgu un pīguoja pi tuos dūbis pasavērt. Pi pašas dūbes auga lela uobeļnīca un pylna ar skaistim uobūļim. Zemnīks pastuovēja pi dūbes un sadūmuojis, pīlyka uz dūbes žogoru un viersā uz žogoru pīlyka sīna. Tad pīruovja nu uobeļnīcas uobūļu un izlyka uz tuo sīna. Vēl ar sevi pajemja kaidi treis uobūļi un aizbraucja uz sātu. Atbraucja zemnīks uz sātu. Sīva jū satyka un suoka lomuot, runuodama: "Kū tu, vacais, tai ilgi mežā beji?"

Tad suoka jū ar vysaidim vuordim kristīt un golu golā satvēŗa pagali un gribēja sist veiru. bet jis tyuleņ pīnesja pi sīvas mutes skaistūs uobūļus, runuodams : "Es dēļ tevis atvežu!

Sīva ar dusmem izruovja nu veira rūkom uobūļus un vaicoj: "Kur tu jūs dabuoji?"

Veirs jai atbildēja: "Es dabuoju mežā, bet tī vēļ daudz palyka!"

Sīva vēj vairuok suoka lomuot sovu veiru, bet dreiži jai apnyka lomuotīs un jei puorstuoja. Veirs jai soka: "Kuo tu lomuojīs? Jo gribi brauksim, es tev paruodīšu, kur daudz taidu sikaistu uobūļu!"

"Tyuleņ brauksim uz tū vītu!" klīdzja dusmīguo sīva. Tai jī tyuleņ sasalasīja un brauc. Pa ceļu jau sīva nalomoj veira un runoj kai cylvāks. Veirs jai soka, ka uobūļu jis tai napametja, bet vysus salyka uz sīna. Tai jī runuodami pībraucja pi tuos vītas.

Sīva, kai īraudzēja uobūļus, tyuleņ izkuopja nu rotim un dreižuok aizskrēja pi uobeļnīcas. "Ai, kaidi uobūļi skaisti!" klīdzja sīva un kai stuojās uz tūs pīlyktūs žogoru, žogori puorlyuza un sīva puorkrita cauri taišņi tymā dziļājā dūbē. Zemnīks, stuovādams uz molas ituos dūbes dzierdēja, kai juos sīva tī klīdzja un luodējās. Zemnīks dūmuodams, ka paldīs Dīvam buobas rogonas nav, aizguoja pi sova zyrga, pagrīzja atpakaļ, atbraucja uz sovu sātu un suoka dzeivuot mīrīgi.

Sīva, patykuse dybynā tuos dūbes, atroda tī lelu lītūni, kuru suoka jei tī lomuot un plēst. Lītūns, cīši nūsabaidis, klīdzja un peikstēja dīnas un naktis. Ļauds, kuri braucja pi tuos vītas, vysod dzierdēja, ka nazkas dūbē klīdz. Vīnu reizi braucja pa ceļu vīns vecs un izdzierdja pi ituos vītas, ka nazkas peikst un klīdz. Vecs apturēja zyrgu, pīguoja pi ituos dūbes un klausuos, kas tī klīdz. Klausējas, klausējas vecs un golu golā vaicoj: "Kas tī klīdz?"

"Paleidz, lobais cylvāks," suoka prasīt lītūns nu dūbes. "Jau septiņas dīnas nadūd man mīra dusmīga buoba, as gribātu izleist nu ituos dūbes, bet muni spuorni nalaiž!"

"Es tev paleidzēšu, jo tu man dūsi vuordu mani naaiztikt."

"Es tevis naaiztikšu, bet vēj tev par itū paleidzēšu,"

Zemnīks paklausēja lītūna , pajēmja ciervi, izcierta garu mītu un īlaidja dybynā ituos dūbes. Lītūns aizatvēŗa aiz mīta un zemnīks jū izvylka nu dūbes. Lītūns pasateicja zemnīkam, pasacēļa un aizskrēja pa gaisu, bet buoba vīna paša palyka dzeivuot tymā dūbē. Zemnīks atbraucja uz sātu un dzeivoj mīrīgi. Lītūns skraidīja, skraidīja pa gaisu, sāduos uz upes un izdzēŗa vysu upi. Ļauds suoka bez yudeņa miert zemē un nazyna, kas izdzēŗa vysu upi. Zemnīks, kurs izvylka lītūni, saprota, ka upi izdzēŗa lītūns. Jis nikam nikuo napascīdams aizguoja uz upi un redz: guļ uz upes lītūns. Zemnīks suoka klīgt: "Globuojis, dusmeiguo buoba izleida nu dūbes!"

Nūsabeida lītūns, ka vēl īt tei paša buoba, kai pasacēļa, tai aizskrēja pa gaisu nazyn kur. Iudens nu vysom pusem tecēja, ļauds vysi palyka prīceigi, bet zemnīks uz tuos vītas, kur gulēja lītūns atroda lelu skreini zalta naudas, par kuru nūpierka sev lobu ustobu, daudz lūpu un dzeivoj sev, kai vysim boguotim pīdar.