8. A. 1164. T e i c ē j s A. P a b ē r z s P r e i ļ o s. L a t v j u k u l t. k r.

Vīnam zemnīkam beja sīva un jei beja cīši sirdīga: par kotru mozu nīku jei syta sovu veiru un paša stuostēja vysim pazeistamim, ka jei asūt par daudz gudra. Bet vysi par juos gudrību tik smējās, un naboga veirs nu nalaimes, ka jam ir taida sīva, nazynuoja, kū darīt. Reiz veirs aizguoja mežā meklēt sev paleigu. Sasadykās ar lopsu un suoka juos lyugt, lai jei paleidz jam nu sīvas tikt vaļā. Lopsa teicja tai: "Labi, es dūšu tev padūmu, bet par tū reit atnes maņ vīnu vystu un vīnu vušku!"

Zemnīks apsūlēja. Nuokušā dīnā jis nu sīvas nūzoga vīnu vystu un vīnu vušku un atnesja lopsai. Lopsa apēdja un soka: "Īsim leidz vīnai meža uobeļnīcai, tur aug daudz skaistu un lobu uobūļu, un zam uobeļnīcas ir dziļa dūbe, kuras dybynā dzeivoj mežūnis ar trejom golvom. Viersā tai dūbei izliksim daudz žogorus, tai ka dūbe nabyus radzama, tūlaik tu aizeji da sīvas un stuosti: "Mežā ir taida skaista uobeļnīca un tik daudz soldonu uobūļu uz juos aug!" Es zynu, ka tova sīva tyuleņ atskrīs pi uobeļnīcas, un kad izliks kuoju uz šīm žogorim, tai byus myužam dūbes dybynā!" Tad tu paliksi laimīgs bez juos, bet par tū vēl tu man atnes vušku un vystu!"

Zemnīks beja ar mīru. Jī pīguoja pi uobelnīcas un suoka likt žogorus viersā dūbei. Kad beja vyss gotovs, zemnīks atguoja uz sātu un pastuostīja sīvai, kaidi uobūļi aug mežā. Bet sīva, radzūt nūzagtas vystu un vušku, suoka sist veiru, un ni pir kū nagribējā jam ticēt, ka mežā var augt taidi uobūļi.

Reitā zemnīks atnuocja mežā un izstuostīja vysu lopsnai. Tū laik lopsa pajēmja lelu žogoru un nūruovja vīnu uobūļi, īdevja zemnīkam un teica: "Aiznes šū uobūļi sovai sīvai, lai jei apād "

Zemnīks pajēmja uobūļi un atnezja sīvai. Tei suokumā nagribēja nimoz pasavērt, bet pēčuok pajēmja un apēdja. Redzūt, ka uobīys ir ļūti lobs, jei suoka otkon sist veiru un runuot: "Ak tu, muļķis, kuopēc tu vysas uobeļnīcas naatnesi uz sātu? Ej tyuleņ un atnes ar vysom saknem."

Bet zemnīks atbildēja: "Ar saknem nivīns juo nadūs nest, īsim obēji un nūlasīsim vysus uobūļus!"

Tys patyka sīvai. Viņa tyuleņ sasataisījās īt, un pavēlēja veiram pajemt vysleluokuos kerzes. Veirs paklausīja, pajēmja kerzes un aizbraucja uz mežu. Pīguoja jī leidz uobeļnīcai. Sīva kad īraudzēja daudz skaistu uobūļu, izlyka kuoju uz žogorim un īkrita dūbes dybynā. Tūlaik jei saprota, ka veirs beja vainīgs un suoka jū tyuleņ luodēt. Bet zemnīks dreiž suoka braukt uz sātu.

Atskrēja lopsa un soka: "Kuopēc tu maņ naatvedi, kū apsūlēji?"

Zemnīks sasadusmuoja un gribēja nūsist ar akmeņi lopsu. Bet lopsa dreiži aizskrēja prūjom teikdama: "Gon jau tu nu manis dabuosi!"

Zemnīks pasasmējās un aizbraucja uz sātu, apsaprecēja ar ūtru sīvu, kura beja cīši loba, un suoka dzeivuot. Tai puorguoja daudz laika. Zemnīks jau aizmiersa sovu pyrmū sīvu. Kaidu reizi jis aizbraucja molku cierst mežā, izdzierda cylvāka bolsu un skrej pasavērt, kas ir nūticis. Verās: pyrmuo sīva klīdz, lai dūd paleigu, jo mežūns jū grib apēst. Zemnīks pasasmēja un pīguoja drusku tyvuok tai dūbei un tikkū gribēja kaut kū jai pasacīt, kai pīskrēja lopsa un īgryudja jū dūbē. Tai mežūns apēdja jūs obējus, bet sīva ar lobu sirdi otkon dzeivuoja vīna, jo vakar naizguoja pi ūtra veira.