9. A. 1164. L. U ļ j a n a n o 95 g. v e c ā A. K u š a R ē z e k n e s M a k a š ā n u p a g. L a t v j u k u l t ū r a s k r.

Vīnā cīmā dzeivuoja vīns veceļs ar sovu buobu jau daudz godu. Veceļs beja lobs cylvāks, bet juo buoba beja slyktuoka par valnu: syta veceļi, lomuoja, tai ka veceļam nasbeja dzeives nu buobas. Veceļs daudz reižu dūmuoja pats slevī : "Kab jū nu munas golvas kaut valns pajemtu; jei maņ pīboda."

Vīnu reizi veceļs īt ar sovu buobu uz mežu pēc molkas. Īguoja mežā un staigoj vairuok stundes pa mežu, lasīdami sausus žogorus. Daīt jī pi vīna lela pūra, par kuru nikas nu ļaudim nastaiguoja. Tī beja pīlikts žogoru, bet staiguot beja baist. Pūrs beja bez dybyna.

Soka veceļs sovai buobai: "Kab te varētu puorīt, byutu tyvuok uz sātu."

Buoba juo beja taida uparta un soka: uz veceli: "Es puorīšu!"

Veceļs gon dūmuoja pats sevī: "Kab jei ītu un nūsleiktu; byutu paldīs Dīvam," bet soka sovai buobai: "Naej, nūsleiksi!" Buoba klīdz: "Īšu!"

"Nu ej!" sacīja veceļs. Nūguoja buoba, pastatīja vīnu kuoju uz žogorim un ūtru. Žogori beja sausi, puorlyuza un buoba nūguoja uz pūra dybynu. Vēceļs verās, ka juo buoba nūsleika. Jis uz reizes palyka prīcīgs un nūguoja uz sātu. Atguoja veceļs uz sātu un dūmoj: "Paldīs Dīvam! nūmešu nu sovas golvas rogonu, bet na buobu."

Utrā dīnā veceļs nūguoja vīnc pats pēc žogoru uz mežu. Īt pa mežu un dūmoj : "Īšu pasavārtu uz tuos vītas, kur vakar nūsleika muna buoba."

Kai dūmuoja, lai padarīja. Daīt veceļs pi pūra - verās: sēd valns un raud, bet nu ausim tak asnis. Īraudzēja valns veceļi un klīdz ar osorim: "Veceļs, pajem tu sovu buobu nu myusu elnes! Jei jau myusus vysus izdzonuoia un appleisja vysas ausis."

Veceļs soka valnam: "Jau man gon ar jū dzeivuot:, lai jei ar jyusim tur myužīgi dzeivoj un jyusus pa elni dzonoj."

Tai buoba palyka dzeivuot pūrā ar valnim, bet vecels vīns pats dzeivuoja leidz pašai nuovei mīrīgi.