10. A. 1164. V. Z a c h a r s k a n o A. K u p ī s a O z o l m u i ž a s p a g.

Dzeivuoja uz pasauļa vīns vecs ar sovu buobu, kurai vuords beja Madaļa. Itei buoba beja cīši sirdīga un nikod naklausēja sova veča, beja uparta (stūrgalvīga). Dzeivuoja jī pavysam bēdīgi, ustabiņa jūs jau guozās uz suona. Vecs ar sovu Madaļi vosoras laikā taisīja slūtas, puordevja un par sajemtu naudu pierka maizi un dzeivuoja.

Vīnu reizi vecs ar buobu sasalasīja īt uz mežu pēc slūtu. Vecs suoka prasīt sovas buobas: "Madaliņ, mes īsim uz svešu pūru. Tu paklaus manis, vacū veci, verīs, ej pa klusiņom un pa taidom vītom, kur cītuoks, kab napakrist cauri!"

Madaļa atbiļdēja: "Es īšu tur, kur navar, jo krisšu cauri, tur dēļ manis ceļš. Buoba nu vazuma, zyrgam vīgluok."

Tai buoba napaklausīja veča, suocja leist pūrā un pakrita cauri. Vecs pasavērās, ka juo Madaļa nūsleika pūrā, nūlaidis golvu pasacīja: "Nūguoja buoba valnam putru vuorēt."

Pastuovēja vecs, nūlaidis golvu, un nuguoja uz sovu vacū ustabiņu. Dzeivoj vecs vīns pats, na cīši labi, bet jau nav tuos kūka zuodža, kurs grīzja jū kotru dīnu. Nūdzeivuoja vecs vīns pats kaidu godu un sadūmuoja jis nūīt uz tū pūru, kur nūsleika juo buoba. Īt vecs un klausuos. Napīguoja pi tuos vītas, jis dzierd ka nazkas klīdz un raud. Vecs pīīt tyvuok pi tuos vītas un verās, ka īt nu zemis burbuļi. Vecs nūgrīzja nu bārza kūka garu vāzdu un suoka buozt tymā vītā, kur nūsleika juo buoba. Ībuozja vecs vāzdu un kai suocja vilkt atpakaļ, manīja, ka nazkas tur juo vāzdu. Vecs padūmuoja pats sevī : "vilkšu es sovu Madaļu viersā, kaut jei beja sirdīga, bet vys man juos žal." Izvylka vecs un verās, ka tī na juo Madaļa, bet ituo pūra saiminīks, pats valns. Valns runoj večam: "Pajem mani dzeivuot pi sevis, savā ustabiņā, tu byusi cīši laimīgs, es tevi muocīšu par doktori. Tu atnessi nu olūta yudeņa, es tymā nūsamozguošu un pēc tam tu ar itū yudeni kad izmozguosi slymu, jis paliks vasals."

"Labi!" pasacīja vecs un pajēmja valnu dzeivuot pi sevis. Vecs ar valna paleigu dreiži palyka boguots. Valns verās, ka ar veci slykti dzeivuot. Sasaucja valns sovus valnānus un suocja kārdynuot veci, bet vecs ni cik nasabeist.

Vīnu reizi vecs, staiguodams pa sovu ustobu, verās, ka nazkas īt un runoj, kai juo Madaļa. Tad vecs lelā bolsā klīdzja, ka īt juo buoba uz sātu. Valns izdzierda, ka īt Madaļa, satvēa ar sevim vysu ustabiņas jumtu un pusi škūrsteņa un nūskrēja, kur acis verās. Atguoja Madaļa pi sova veča un suocja jī dzeivuot labi un mīrīgi.