12. A. 1164. M. G a r k o l n e n o 76 g. v e c ā s I v a s S t a l e i d z ā n e s A t a š i e n ē. L a t v j u k u l t ū r a s k r.

Veiram beja ītīpeiga sīva. Vīnu reizi veirs guoja aiz upes ortu un soka: "Sīviņ, kad nessi pusdīnas, naej par laipu, vari īkrist!"

"Īšu!" atbildēja sīva.

"Verīs, tik napajem leidza klēpa akmeņu!" soka veirs.

"Pajemšu!" atbildēja sīva.

"Tik nasakroti, par laipu īdama!" soka veirs.

"Kratīšūs!" atbildēja sīva.

Veirs aizbraucja ortu, un aizgrīzja laipu par upi, suoka art. Sīva izvuorēja pusdīnas, pīlasīja klēpi akmeņu un nu nas veiram pusdīnas.

Izguoja sīva uz laipas un krotuos. Cikom sīva kratījās, īkrita atvorā. Veiram tyka žāļ sīvas un jis dūmoj: "Īšu pasavēršu, varbyut byus kur izruopuojuse."

Veirs īt un redz, ka upes molā sēd valnāns vyss ar asni un raud.

"Kuodēļ tu raudi?" prosa veirs.

"Kuo tu meklej?" prosa valnāns.

"Es meklēju sovas sīvas," atbildēja veirs.

"Vai tei tova sīva, kura īkrita atvorā?" prosa valnānsi.

"Muna," atbildēja veirs.

"Nameklēj, jei dzeivoj myusu pereklī. Mes, deviņi valni, trīsdesmit godu nūdzeivuojam atvora dybynā, bet tova sīva suoka myusus sist ar pūdu, plēst ar nogim un myusus izdzyna, jei tagad dzeivoj myusu pereklī," pastuostīja valnāns. Veirs aizguoja uz sātu un dzeivuoja laimīgi.