l. A. 1174. E. B i r z n i e k s D z i r c i e m ā n o B i l l e s T r e i b e r g a s Jkr. III, 78, 36. LP, VII, I, 230, 7.

Bija reiz ļoti labsirdīgs un godīgs vīriņš. Pie visa darba viņš bija ļoti sapratīgs; labprāt tas piekopa savu dzīvi un ļoti rūpējās un gādāja par savējiem. Tikai viena vaina viņam bija: viņš dažreiz drusku vairāk iedzēra, nekā nācās.

Vienā vēlā rudens dienā, dubļainā laikā, viņš ir atkal krogū un dzeŗ ar citiem it cītīgi. Te ienāk kāds vecs vīriņš, nolijis, pārsalis, un lūdz, lai viņam kāds iziet palīdzēt uzmaukt ratiem riteni, viņam tas nomucis.

"Ko tu niekus, vecais, visu nakti dauzies!" citi viņam saka, "jūdz labāk zirģeli nost un nāc, iedzersim, rītu jau arī vēl diena, gan tad izbrauksies."

Bet mūsu vīriņš teic uz veco vīriņu: "Ceļa vīram nebaltā dienā jāpalīdz. Nākat, vectēv, iesim, uzmauksim riteni!" Riteni uzmaukuši, vecais vīriņš teic: "Man tev, ciembrāl, gan nav nekā ko maksāt; bet es tev došu labu padomu, kas tev uz priekšu noderēs: kad tev kāds par daudz mācās virsū, tad sūti to no smiltim valgus vīt."

Vecais vīriņš aizbrauc un mūsu vīriņš pāriet uz mājām. Pēc kādā laika viņš pārtaisa istabu un atrod jumtā aiz spāres vecu grāmatu. Vakarā pēc darba viņš skatīsies, kas tad tur īsteni iekšā. Viņš pašķiŗ vaļam, kas tas? Tādu grāmatm vēl nav redzējis: melnas labas un balti vārdi. Viņš lasa kādu brītiņu, uz reizi paskatās : turpat viņa priekšā stāv viņa sievas tēvs, kas jau vairāk nekā gadu, kamēr miris. Aiz viņa rodas vēl visvisādi miroņi līķa palagos. Vīram metas slikta dūša, tos uzskatot. Un miroņi viņam stāj virsū, ko viņš gribējis, kad tos saucis. Kādu darbu tas tiem došot? Ko nu vīrs zina darīt? Bailes viņam ir, ka nevar ne pakustēties, visi mati ceļas stāvus. Bet šie tikai uzstāj, ar vienu vairāk draudēdami: kas viņiem jādarot? Vīrs domā - gals tā kā tā - jāteic tak kas ir: "Ejat linus mīstīt!"

Viņam vēl pilns nojums nemīstītu linu. Visi aiziet. Viņam tā kā paliek drusku drošākā dūša, bet ko var zināt, vai viņi tikai vēl nenāk iekšā? Pēc neilga laiciņa visa istaba atkal pilna miroņiem: to esot pastrādājuši, kas nu darāms? Lai pabeidzot viņa istabu! vīrs teic. Tas tūliņ, ka skan vien baļķi top celti un kŗauti, istaba ir drīzi gatava un miroņi prasa atkal darbu. Nu saimnieks patiesi spīlēs, Darba viņam vairs nav un miroņi stājas tik cieti virsū, ko domāt: viņi ņems saimnieku pašu rokās. Arvienu tuvāki, arvienu vairāk tie viņam lien virsū, daži jau pat grasās viņu sākt plēst. Beidzamā stundiņa jau nu ir klāt - saimnieks domā, Te nu, nezin, viņam kā par laimi, iekrīt prātā, ko vecais vīriņš viņam mācījis, viņš sūta miroņus, lai tie ejot vīt no smiltim valgus. Nu vienreiz aiziet visi un vairs neatgriežas. Bet līdz pat otram rītam saimnieks no bailēm nevarējis iemigt.

P i e z ī m e: Gulbenē Pēteris Sebeža uzrakstījis, ka viens puisis lasījis saimnieka melnajā grāmatā, kamēr saimnieka nebijis mājā. Sanākuši tik daudz miroņu, ka uz saimnieka zemes vairs nebijis telpas. Licis izbērtas linsēklas salasīt. Salasījuši. Tad licis no smiltim pinekļus vīt. To nevarējuši, aizgājuši projām un tā ticis laimīgi vaļā no miroņiem. L, P.