2. A. 1174. K r ū m i ņ š  S k u l t e s  a p g., A. B ī d e n š t e i n  a k r. LP , VI, 166, 22.

Reiz viens zvejnieks gājis uz jūŗu savus: tīklus mest. Caur mel(n)o teici [izcirstu mežu] ejot, tas saticies ar vienu smuku kungu - bijis ģērbies melnās, spīdīgās drēbēs. Bet zvejnieks nemaz nav apķēris, ka tas kungs ir melnais pats, un sarunājušies par šo, par to. Melnais kungs prasījis, kur zvejnieks iešot? Zvejnieks atteicis, ka sūri, grūti jāpūlējoties, jāejot zvejot, lai sievai un bērniem mājā netrūkstot maizes; jūŗa ar(ī) esot tukša - nezinot, vai Dievs, vai vells zivis esot aizdzinis.

Melnais zvejnieku klusinājis, teikdams : lai nu nerājoties vis tik varen - šis būšot ar(ī) uz savu laimi iet līdz; redzēšot, vai tad zivis neķeršoties.

Labi, abi aizgājuši uz jūrmalu Tur nonākuši, sasējuši tīklus par pārām jedām [12 tīklu kopā]; bet kungs skubinājis, lai nu kraujot kādas piecas. Zvejnieks klausījis.

Siet beigušiem, zvejnieks gribējis iet kalnā pameklēt citus zvejniekus, kas lai palīdzētu mest; bet kungs viņa nelaidis, sacīdams: šim pašam esot spēka diezgan mest; lai rītu, kad vilkšot, lūkojot citus. Zvejnieks gan bildējis, ka šiem vieniem par maz spēka būšot tik stipri nolādētu laivu iekšā dabūt. Te kungs paķēris laivu pie pakaļas tēviņa un viens, divi, trīs! svešais iesviedis laivu ūdenī. Zvejnieks brīnījies, nodomādams: "Nu saprotu gan, kāda putna nagos tagad esmu," un pats meties airos; bet kungam uzsaucis, ja esot līdznācējs, lai ķeŗoties pie stūres!"

Kungs stūrējis krietni. Septiņos [septiņu asu dziļumā] nonākušiem, zvejnieks taisījies mest. Un nu pats airējis un plūkstis laidis; velnam atkal bijuši jālaiž akmiņi [kas tīklu gremdētu]. Bet kur nu sātans! Viņš jau ir dumjš kā zābaks! Ar saviem gaŗiem, neveikliem nagiem daudz akmiņu no kājiņām izsviezdams un dažā vietā vēl auklu sapinķēdams, tas sagrūdis tīklus ūdenī šā, tā, nemaz neklausīdamies uz zvejnieka draudiem, ka par tik sliktu mešanu ar airu dabūšot.

Tīklus sametušiem, velns teicis, lai nesakot nekā, šis būšot iet reņģītes tīklos dzīt. Tikko to izteicis, tā pļāvies par galvu, par kaklu ūdenī iekšā. Zvejnieks nobijies, domādams, nu velns šo ar visiem tīkliem paraušot! Tādēļ airējis labāk visā spēkā, kamēr noticis malā. Mājā sievai tas nesacījis ne vārda.

Otrā rītā labi agri zvejnieks paņēmis pāra vīru sev līdz, un nu gājuši tīklus vilkt. Pirmam tīklam nākot, tie jau redzējuši, ka viss nolīdis balts kā ledus. Otru tīklu tikko knapi varējuši vilkt. Laiva bijusi pilna reņģu. Vesela diena aizgājusi, kamēr visu varējuši nokopt. Citi !audis vēlāk aizgājuši mājā, zvejnieks viens pats vēl pa krēslu žāvis vabās [tīklu kaltējamos mietos] savus tīklus. Te pienācis vakarējs kungs. Labvakaru padevis, tas jautājis, kā labi ar zveju izdevies. Zvejnieks atbildējis, ka visādi labi, bet tik(ai) kungs, mezdams pārlieku šā tīklus esot saplēsis. Par tik lielu skādi šis ar tādiem kungiem vairs negribot ielaisties.

Nu velns labinājies, labinājies, teikdams, šis jau par to atkal esot devis zvejniekam tik lielu lomu un došot arī vēl turpmāk, ja zvejnieks tikai apsolītos tam vīram, kas ozolu kublā sēž, no prišām renģēm nekā nedot. Un ja šo nosacījumu pārkāpšot, tad velns paraušot to, kas zvejniekam pārejot, pirmais mājas durvīs pretim nākšot. Zvejnieks atteicis : "Tā tik nu vien ne, kungs! Kad kungs grib ķīlu par niekiem, tad arī es gribu ķīlu par saviem saplēstiem tīkliem!"

Un nu norunājuši tā: velns ātrāk to dzīvību nevar dabūt kas zvejniekam būs pretim nākusi - kamēr nav izdarījis vienu darbu, ko zvejnieks būs licis darīt. Labi. Otrā rītā zvejnieks sasējis renģes linumā [tīkla gabalā] un nonesis arī mācītājam, lūgdams, lai mācītājs nākošu svētdienu arī par viņu Dievu lūdzot.

Svētdien, kad mācītājs kancelē patlaban aizlūdzis par māju dzīvi, ļaudis aiz viņa muguras redzējuši melno ragaino stāvam un klausāmies. Tikko mācītājs šo zvejnieku pieminējis, velns pazudis.

Bet par to starpu zvejnieks mājā bijis apbruņojies ar dakšām, slotas kātu, ko neko, lai varētu kungu pa godam saņemt jo tanī vakarā pārnākdams, bija saticis durvīs savu mazo meitiņu un tagad droši zinājis, ka melnais mazo meitiņu nāks raut. Lūk, tāpēc gaidījis viņu ar dakšām.

Gaidījis, gaidījis - pašos pulksten divpadsmitos raganu ra ganājs klāt: lai atdodot viņa ķīlu! Un jau sniedzies pēc meitiņas. Zvejnieks sacījis: "Pag, pag, kungs, netik ātri! Tev jāizdara tas darbs, ko likšu."

Nu, lai tad dodot darbu ātri!

Zvejnieks to aizvedis pie savas tīklu būdas un rādījis uz visu savu spaili [visi tīkli kopā], sacīdams: "Izpestī tos mazdziņus no visiem maniem tīkliem!"

Velns ķēries pie darba - pestījis, pestījis ar saviem gaŗiem nagiem. Līdz vakaram 90 mazgus izpestījis gan; bet nu ar(ī) bijis tā apnicis, tā apnicis, ka vairs nav varējis paciest. Beidzot sācis rēķināt: "Vienai kārtai ir 90 mazgu; vienai pēdai ir 21 kārta - tas ir kopā tik un tik; vieni asi ir 7 pēdas, vienam tīklam ir 60 asu, 70 tīkliem ir - - -" Te velns samulsis - sviedis tīklu zemē un iespēries par kaklu, par galvu jūŗā. Zvejnieks nosmējies vien nopakaļ: "Kas jau dumjš, tas dumjš!"