l. A. 1175. "D u n d u r u p ē c n ā k a m i". 1876. g. 49, 12.

Velns reiz saderējies pie kāda saimnieka uz deviņiem gadiem par kalpu ar to nolīgumu, ka viņš saimniekam tā var izkalpot, kā saimnieks grib, un to visu padarīt, ko saimnieks liek, tad pēc deviņiem gadiem saimnieks velnam pieder. Saimnieks ar citu dienestnieku vairāk nav ņēmis un velnam vienam pašam bijis viss darbs jāpastrādā. Kad saimniekam nebijis vairs cita darba, ko velnam dot, licis viņš savu zemi visapkārt ar mūŗa sētu apmūrēt, ko velns ar deviņos gados uzcēlis un pie kā viņš ik no gada pāru dzelzu kurpju noplēsis. Saimniekam jau trūcis padoma, kādu darbu velnam dot un īpaši tādu, ka velns nevarētu pastrādāt. Devītā gadā izsējis pūru ar kaudzi linu sēklu un licis velnam tās salasīt. Ir to velns padarījis. Saimnieks nu prasījis savam draugam padomu. Draugs mācījis, lai nocērpot sprogainu vilnu un lai dodot velnam taisnu stiept.

Šis padoms tika pieņemts. Velns izstiepies gan, bet nekā! Gan vilcis caur zobiem, gan caur lūpām, bet kā neizdevies, tā neizdevies un nav nekas palīdzējis. Saimnieks sācis ķīvēties un bārties, ka šis nemaz negrib uzcītīgi strādāt. Velns aptaujājies, vai daudz šim tādas vilnas esot un dabūdams dzirdēt, ka neesot vairāk, kā desmit podu, atstājis saimnieku un teicis, prom iedams, lai ēdot viņa deviņu pāru kurpes, ko viņš noplēsis uz šā dvēseles rēķinuma.