3. A. 1175. L a p a s M ā r t i ņ š Ē r ģ e m ē, R ū j i e n ā, Ē v e l ē. "G u d r a i s A n s i s u n v e l n s", I, 190l., 87, 26.

Velns salīdzis pie nabaga saimnieka par kalpu. Viņš izdarīšot savam saimniekam visus darbus, kādus vien tas vēlēšoties.

Bet kad darba vairs nebūšot, tad viņš paņemšot saimnieka dvēseli. Bet ja saimnieks uzdošot tādu darbu, ko velns nevarēšot izdarīt, tad līgums būšot lauzts un velns iešot projām. Līgums saimniekam bija jāparaksta ar savām asinīm.

Ko vien nu saimnieks teica, to velns arī izdarīja: uzkopa laukus, apgādāja lopus, sanesa naudu un visādu mantu. Saimniekam jau palika bailes, ka velns nupat jau paņems viņa dvēseli. Bet tad viņš iedomāja vienu savādu darbu. Saimniekam bija kupla un ļoti cirtaina bārda. Viņš nu nogrieza sev trīs bārdas sprogas un lika, lai velns tās izstiepjot taisnas. Velns gan visādi izpūlējās, bet nevarēja un nevarēja tās izstiept. Tā nu saimnieks dabūja savu līgumu atpakaļ, bet velns aizbēga projām.

P i e z ī m e. Pasaka ir īsumā atstāstīta ar saviem vārdiem. P. Š.