4. A. 1175. S k o l n. M. M a n g e l e P r a u l i e n. p a g. K. C o r b i k a k r.

Reiz Rīgā iebraukuši viens saimnieks ar saimnieci. Ilgi maldījušies apkārt, līdz beidzot saimniece piekususi un pakritusi. Nu dusmās izsaukusies: "Kad jau Dievs mani atstāj, būtu jel velns palīdzējis!"

Bet tā tūlīt arī viens melns kungs klāt un tik saka: "Ja apsolīsi man savu dvēseli, tad palīdzēšu. Es tev došu pūķi, kam tik uzsauc: "Stepiņ, padari ko vajag," un viss tiks padarīts. Kad visi darbi būs pabeigti, tad tev jāmirst, bet ja uzdosi tādu darbu, ko viņš nevar padarīt, tad līgums lauzts."

To teicis kungs iedevis saimniecei vienu ogli un pazudis. Saimniece ietinusi ogli lupatā un rītā priecīgi braukusi mājā. Mājā viņa noglabājusi ogli kaktā zem gultas. Naktī, kad pamodusies, redz zaļu cilvēku pa istabu staigājam. Sabijusies pārmetusi krustu, un kungs arī tūdaļ pazudis. Bet kā nu šī laižas miegā, tā viens sāk šo žņaugt, un šī nu atkal redz zaļo kungu, kas nikni kliedz: "Sargies manā priekšā krustu mest!"

Nu tik saimniece atjēgusies, kas tas par kungu, un nemetusi arī vairs krustu. Stepiņš, tas zaļais kungs, tagad darījis visus darbus, kas viņam vēlēts, tikai pie kalēja negājis, jo tas vienmēr saucis: "Sit, pūt, nes ūdeni," ko visu reizē arī Stepiņš nevarējis pa darīt."

Tā drīz vien šī māja kļuvusi par bagātāko visā apkārtnē. Apkārtējie ļaudis gan runājuši, ka no šīs mājas nakti laižoties pūķis, kas noņemot citiem svētību un nesot to savam saimniekam, bet neko darīt, pūķis kā dzīvojis, tā dzīvo.

Reiz tomēr saimniecei apnicis zaļais kungs un viņa ogli aiznesusi uz riju, lai Stepiņš dzīvo tur. Tas bijis arī ar mieru, dzīvojis un strādājis. Tik ja sievas kādreiz sakaitinājušas, tad bijis

negants: rāvis tūlīt pašā aukstākā laikā kūts durvis vaļā, lai lopi salst vai nost. Nelīdzējuši ne lietuvēna krusti, nekas.

Reiz tomēr saimniecei pietrūcis darba, ko dot Stepiņam. Nu viņa ]oti sabijusies un ilgi gudrojusi jaunu darbu. Beidzot izrāvusi vienu no saviem sprogainiem matiem un devusi to Stepiņam, lai izstiepj taisnu. Nu Stepiņš izmēģinājies visu visādi, bet kā palaiž vaļā, tā sagriežas atkal. Beidzot nodomājis nest matu pie kalēja, lai tas izstiepj to taisnu. Kalējs ar licis matu uz ēzes un nu tik ņēmis karsēt, bet mats nu saraujas pavisam. Tā Stepiņš uzdoto darbu nav varējis izpildīt, un saimniece bija no līguma brīva.

Bet Stepiņš no rijas vēl tomēr vis neizvācies, un &127;audis arī to nav varējuši izdzīt. Reiz pašā vasaras svētku sestdienā uznācis briesmīgs pērkons un iespēris rijā. Tad no rijas izlēcis viens āzis un iebēdzis pirtī, bet pērkons spēris arī tur. Nu āzis lēcis no pirts taisni akā un no turienes vairs laukā neticis. No tā laika tad arī vairs Stepiņš nekur nav manīts.