5. A. 1175. 1176. J ā n i s B r u n o v s D ž ū k s t ē LP, V, 379, (169).

Reiz dzīvojuši trīs brāļi, visi trīs bijuši kalēji: Kaluši, kaluši, bet nekur nevarējuši tikt, nabagi un nabagi. Neko darīt - sarunājuši pie velna iet, vai tas nespēs līdzēt. Bet līdz velnu pieminējuši, velns klāt: "Ko gribat?"

"Ko gribam? Gribam tādus naudas makus, kur naudas nekad netrūkst."

"Dotu gan tādus makus; bet tad jums pēc septiņi gadi par to jānāk pie manis."

"Jā, jā, bet tad papriekšu pēc septiņi gadi iesim strādāties. Ja pārspēsi mūsu darbus, ko tev liksim darīt, tad iesim pie tevis; ja ne - ne tad iesim, ne makus atdosim."

Labi. Pēc septiņi gadi velns klāt. Vecākais brālis vēl kalis smēdē, jaunākais staigājis tikai dzerdams un vidējais cēlis lielu, lielu pili sev. Velns prasījis vecākajam brālim: "Kas ir? Dod apsolīto darbu!"

Vecākais izrāvis sev vienu matu un licis velnam no tā septiņas šakas naglu izkalt. Velns ielicis matu lūškās un bāzis ugunī, bet mats sadedzis. Nu vecākajam palicis naudas maks. Velns tagad itin dusmīgs izskrējis no smēdes, vaicādams: "Kur tavs vidējais brālis?"

"Nezinu! To tev pašam bija zināt."

Labi. Velns noskrējis pie vidējā brāļa: lai nu dodot to darbu!

"Jā, te būs. Apgāz manu pili! Vai varēsi?"

Velns apgāzis pili kā nieku. Atņēmis maku un steidzies pie jaunākā brāļa. Tas gulējis krogū uz beņķa un bijis piedzēris kā dublis. Velns cēlis augšā: "Kas ir? Dod man to darbu!"

Bet jaunākais, augšā celdamies šķaudījis. "Noķer tās šķavas!" Velns gan grābstījies, bet ko nu noķersi vēju? Tā jaunākais

arī paticis vaļā; bet viduvējam bijis jāiet līdz.