6. A. 1175. 1174. 1176. V. Z a c h a r s k a n o 61. g. v e c ā s M. O n d ž ā n e s S a k s t a g a l a p a g.

Vīnā cīmā dzeivuoja vīns zemnīks ar sovu sīvu. Jī dzeivuoja cīši slikti: kovuos un lomuojuos. Vīnu reizi zemnīks cīši sasadusmuoja uz sovu sīvu, satvēŗa ciervi un nūsyta jū. Naktī, lai nikas nazynuotu, zemnīks pi pūra zam vīna bārza kūka izroka dūbi un paglobuoja sovu sīvu.

Pēc tuo septiņi gadi. Zemnīks apsaprecēja ūtru reizi, pajēmja ūtru sīvu un dzeivuoja. Vīnu reizi zemnīks pajēmja un izstuostīja ūtrai sīvai, kū jis padarēja ar pyrmū sīvu. Sīva izpļuopuoja cīma sābrim. Sābri suoka rokt zam tuos bārzas un izroka sīvas kaulus. Pēc ituo zemnīku vajadzēja tīsuot, bet zemnīks suoka globuotīs pa pūrim, pa mežim. Vīnu reizi īt itys zemnīks pa vīnu ceļu - verās: pretim jam īt valns. Pasavasaiuoja valns ar zemnīku un suoka runuot: "Kū tu, zemnīk, man īdūsi, jo es tevi gluobšu nu ituos nalaimes?"

"A, kū tu gribi?" vaicoj zemnīks valnam.

Valns jam otkon soka: "Es gribu, ka tu atdūtu maņ pēc so vas nuoves sovu dvēseli, tad es tevi izpestīšu nu ituos nalaimes." Zemnīks dūmuoja ilgi un soka valnam tai: "Es byušu ar itū

mīrā, ka tu maņ īdūsi vēļ maisiņu zalta, kuru es tev atdūšu leidz ar dvēseli pēc sovas nuoves."

"Labi," pasacīja valns, īdevja zemnīkam maisiņu zalta un pasacīja izbraukt zemnīkam dzeivuot uz Kūrzemi, tī juo nikas nazynuos. Tai zemnīks paklausīja valnam un izbraucja dzeivuot uz Kūrzemi. Dzeivuoja zemnīks Kūrzemē cīši labi: vyss kas jam ir un juo nikas nameklej.

Vīnu reizi zemnīks cīši saslyma un jau dreiži miers zemē. Atbrauc valns zalta rotūs pēc zemnīka dvēseles un tuo maisiņa zalta. Īguoja valns zemnīka ustobā un vaicoj sīvai: "Kur zemnīks?"

Sīva atbildēja valnam, ka zemnīka nav sātā un prasīja, a kas jam nu juo vajadzīgs. Valns jai soka: "Es atbraucu pēc paruoda, pēc zalta un juo dvēseles."

"Labi," pasacīja sīva, "ka tu izpildīsi, kū es tev likšu trejuos darīšonuos, tūlaik pajemsi sovu zaltu un zemnīka dvēseli." "Labi," pasacīja valns.

Sīva izruovja nu golvas vīnu motu un dūd valnam, runuodama: "Sataisi itū motu tik leidzonu, ka jis nikur nasazarautu."

" Labi." pasacīja valns un nūbraucja uz sovu elni leidzynuot tū motu.

Valns leidzynuoja, leidzynuoja itū motu, navar nikai saleidzynuot. Lyka valns jū zam akmeņa, turēja daudz godu, bet navar saleidzynuot. Valns ar itū motu beja jyuruos pi vacuokuo valna, bet nikas navar saleidzynuot. Beja lelā okeanā pi golvonuo valna - Jeruzalima onkuļa, bet tys ari nikai navarēja saleidzynuot. Atīt valns pi sīvas un soka, ka jis navar saleidzynuot mota. Tūlaik sīva otkon soka valnam tai: "Es pirsšu ceplī, bet tu uorā uz jumta caur škurstenu sagyun."

"Labi," pasacīja valns, izleida uz jumta un veras škurstenī; bet sīva kai spēra ceplī, valns gon dzierdēja, bet sagyut nasagyva. Atīt otkon valns uz ustobu un runoj sīvai, ka navarēja sagyut. Sīva otkon soka valnam tai: "Savej nu smiltim viervi pīcpadsmit asu garu."

" Labi," pasacīja valns un nūguoja uz sovu elni veit viervi nu smiltim. Veja, veja valns ar sovim valnānim daudz godu, bet nikai navarēja saveit. Atīt otkon valns pi sīvas un soka, ka jis navar saveit vierves nu smiltim, bet sīva jam atbildēja: "Jo tu navarēji izpildīt itūs treju uzdavumu, tad navari vairuok pajemt ni zalta maisiņa, ni zemnīka dvēseles."

Valns suoka rauduot un nūguoja uz sovu elni. Bet sīva ar sovu zemnīku dzeivuoja daudz godu un kad myra pēc jūs nuoves dvēseles i zemnīka un juo sīvas nūguoja uz dabasu valstību