A. 1183. J. B a n k i n s, "Š i s u n t a s", II, 1875., 26.

Vecu vecos laikos dzīvojis viens kurpnieks, kas diezgan Dievu lūdzis un strādājis, bet tomēr palicis tukšs un nabags vīrs, tā kā reizām nav bijis neko ēst ne grauzt. Tas reizu sacījis pats pie sevis: "Dievs manas lūgšanas neuzklausa, varbūt vells tās labāki uzklausīs un pieņems."

Līga tas to bija izsacījis, tad vells ar tūlin bija klātu un teica: "Paliec man par kalpu, es tev došu pillu maisu ar naudu." Kurpnieks ar to bija tīri mierā un tam atbildēja: "Svētdien

es aizstellēšu savu sievu un bērnus uz baznīcu, tad tik nāc ar naudu."

Svētdien riktīgi vells bija ar naudas maisu klāt un nosvieda to gar krāsni, tad lielu grāmatu atšķīris, aizlika kurpniekam priekšā sacīdams, lai šis tur parakstoties. Jau daudz cilvēku vārdi tur stāvēja ierakstīti, kuŗi savas dvēseles vellam bija nosolījuši. Kurpnieks paņēmis spalvu, strīpoja šā un tā, bet nemaz nerakstīja kā vajaga. Tad vells uz to sacīja: "Ko tu tur smurgājies, to jau cūka nevar salasīt!"

Kurpnieks atbildēja: "Kā mani skolmeistars ir mācījis, tā es rakstu."

Tad vells tam uzsauca: "Raksti žigli! Man ilgi nav vaļas, mana stunda ir klāt, man jāiet drīz prom."

Kurpnieks iesvieda grāmatu savā gultā un sacīja: "Ņem tad nu un ej prom!"

"Tava gulta ir svēta," vells atbildēja, "tādēļ es nedrīkstu no tās ņemt."

Vells nu diezgan nopūlējās ar kurpnieku, gan to lūgdams, gan draudēdams, lai tas izņemtu grāmatu no gultas, bet šis to nedarīja. Viņš nu aizgāja rūkdams un kaukdams prom.

Kurpnieks pēc tam paņēma grāmatu un iesvieda to kurošā krāsnī, tad gāja pie baznīckunga un lūdza viņu mājas apsvētītu. Vells pēc tam vairs ne rādīt nerādījās.