A. 1200. R i e k s t i ņ š G r i e n v a l d ē, A. B i l e n š t e i n a k r. LP, VI, 358, 97. M. Böhm, "Lettische Schwänke", 57, 35.

Bruņinieku laikos leišiem reiz aptrūka sāls. Viņi toreiz ar Vidzemi un Kurzemi karoja un tādēļ Rīgā nedrīkstēja rādīties citu sāli pirkt. Ko nu? Gudroja šā, gudroja tā, beidzot nosprieda joprojām paši sāli sēt un audzināt. Bet kur sēklu dabūt? Nekas! Atnāca laiks, gadījās padoms: krievu izvoščiki, dabūjuši leišu bēdas dzirdēt, bija drīz ar pilniem maisiem klāt. Nu pirka visi un sēja sāli.

Un otrā pavasarī, kad jau lauki labi zaļoja, sējēji nemaz vairs nociesties, par varu gribēja zināt un taujāt taujāja, vai labs sāls zelmenis, vai laba raža cerama. Beidzot - ko nu tā taču var zināt - nosprieda: vecākajam jāiet sāls lauks apspriest!

Labi, šis aiziet. Bet stādiņus žēlodams, viņam netīk vis ar kājām zelmenī brist, pavēlēja divi priekšsēdētājiem un divi priekšniekiem, lai nes uz nesekļiem viņu laukam cauri. Labi, šie paņem vecāko un sāks nest. Bet te visi četri atceras: viņi arī žēlošot stādiņus un labāk novilkšot zābakus.

Novilka zābakus - kas ir - palika gluži basām kājām, jo leiši zeķes nevalkā, un nu sāka nest. Nesa, nesa - jo tāļāk nesa, jo kājas un stilbi vairāk kņudēja un sūrstēja, lūk, nātras - tās jau bija, kas tur kājas sazilināja. Bet šiem arvienu prātā: tas ir sāls sējums, tā ir sāls sēja! Tomēr, nevarēdami ilgāki paciest, tie tikām, tikām berza un kasīja stilbus, kamēr beidzot nosvieda vecāko ar nesekļiem nātrēs un paši uz mājām prom. Tur viņi tad rādīja tūksnaiņos stilbus un to vien daudzināja: "Sāls būs stipra, aplam stipra, jau tagad tik vareni sūrstina!"