1. A. 1229. V. F i ļ š s n o J. F i ļ š a R ē z e k n ē L a t v j u k u l t ū r a s k r.

Senejūs laikūs daudz godu tam atpakaļ, kod beja myusu pusī ielys vaidys, vysi krysteiti ļauds guoja karuot, kab vīn ratavuot sovu dzimteni nu cyta sirdeiga kēneņa. Myusu kēneņč beja nūskumeigs par tū, ka jam na cīšy labi beja karuot, jis nūgaisynuoja daudz soldotu. Vīnu raizi salasējās žydi vīnā kūpā: septiņi symti ar leikim dagunim, septeņi symti ar garym dagunim, septeņi symti ar plešym golvim un septeņi symti ar lelym kuprim. Jī izlasēja nu sova pulka vīnu žydu Leibu ar leiku dagunu par komandīru, vīnu Josku ar kupru par adjutantu un vīnu Movšu ar plešu par bundzinīku.

Itys Joska adjutants, Movša bundzinīks un Leiba komandīrs salasījās un nūguoja da poša kēneņa pasceit, ka jī īt karuot, kab rozsist tū kēneņi, kas īt uz myusu kēneņa un dzimtenis. Joska adjutants, Movša bundzinīks, Leiba liomandīrs suocja klīgt: "Muni bārni, stotitīs ryndā!"

Vysi kai vīns jau stuov.

Leiba klīdz: "Rebjata, šagom marš!" Vysi kai vīns nūguoja. Daīt jī pi kēneņa pils. Leiba klīdz otkon: "štoi!" Vysi kai vīns apstuoja.

Izīt pats kēneņš un vaicoj nu žydu, kū jīm vajag. Joska adjutants, Movša bundzinīks, Leiba komandīrs atbilda: "Mes, kēneņš, redzim, ka myusu dzimteņa un jauds pavysam var propult, cyts kēneņš var vysus rozsist, par tū mes salasējamēs un īsim paleigā, kab ratavuot myusu dzimteni."

"Paldīs jiusim!" runuoja kēneņš. "Nu ar Dīvu, eitja un paleidzit munim karaveirym karuot!"

"Klausim, kēneņa tāvs!" atbildēja vysi žydi. Kēneņš nūgyoja, a Leiba komandīrs vēl klīdz: "Kēneņa tāvs, mes grybātum nu jums pavaicuot."

Kēneņš apstuoja un vaicoj, kū Leiba komandīrs runoj: ,"Mes tagan īsim par pilsātu, myusim bais, kab kaids nebejs razboinīks, vai pidzērs zemnīks mvusu napasystu. Īdūdīt vīnu garadovu, kab jis myusu puorvastu."

Sazadusmuojās kēneņš un klīdzja: "Jiusu tai daudz, un beistitēs vīna pīdzaruša zemnīka, vai vīna razboinīka. Muns garadovis vairuok stuov kai jius vysi kūpā. Eitja jius pa valnim, taidi karaveiry!"

Kēnenš, pasceidams itūs vuordus, nūguoja uz pili. Kū dareit žydim? Joska adjutants, Movša bundzinīks un Leiba komandīrs klīdzja : "Bārni, īsim, kū tī Dīvs dūs; šagom marš!"

Vysi kai vīns nūguoja. Jī īt "dīnu, atīt nakts jī īt. Leiba komandirs otkon klīdzja: "Štoi!"

Vysi apstuoja - verās : nazkaids razboinīks uz ceļa stuov un rūkā nazi tur. Tal jī vysu nakti stuovēja un treisējās nu bailis. Suoka taiseitis dīna - verās: tī stuov na razboinīks, a apdadzynuots calms.

"Qch!" klīdzja Leiba, "kab mes itū zynuotu, jau tuoļi nūītum, bet kū dareit?" Vysi kai vīns nūguoja. Guoja jī dīnu, atīt nakts, Leiba klīdz: "Štoi!"

Vysi apstuoja - verās: stuov lels mežs. Komandīrs Leiba runoj : "Ka mes īsim, varym aizbludeit un zvāry myusus roz-pleiss." Kū dareit? Vysu nakti jī atstuoveja un treisējās. Suoka taiseitīs dīna - veras: tī na mežš, a div egleitis un vīna prīdeņa un vuoveriņa skraida nu zareņa uz zareņa. Leiba runoj: "Kab iti: mes zynuotim, tod ītum un tuoļi byutum."

Vysi kai vīns nūguoja. Guoja, jī dīnu, atīt nakts. Leiba klīdz: "Štoi !"

Verās: lely tymsy jiurys, ka īsi, nūsleiksi. Vysu nakti jī stuovēja un treisējās. Atīt dīna, verās: teirums apsāts ar dryču un dryča jau gotova, par tū palyka maina. Leiba klīdz: "Kab es itū zynuotu, tod taišņi nūītu, bet kū var zynuot?"

Vysi kai vīns nūguoja un dreižy daguoja, kur stuovēja soldoti, un tī beja rykteigs komandīrs, kurs pījāmja vysus žydus un sastatēja kai vīnu. Komandīrs, sastatēja, pascēja šaut. Žydi ni vīns našaun. Jis tiuleņ kotram žydam īinetja par koklu, a I.eibam komandīram treis raizis, un prodzyna vysus, kur jī gryb, lai īt. Tai nu tuo laika žydi ir vysur, kur pilsātas un cīmi.