l. A. 1240. S k o l n i e k s A. G r i s ā n s B a u s k a s a p r.

Reiz pie viena saimnieka dzīvojis kāds nabadzīgs vācietis. Viņš nepratis ne labi latviski, ne labi vāciski runāt, tāpēc viņu saukuši par kārklu vācieti. Vienu dienu saimnieks saka vācietim, lai aiziet uz mežu sacirst žagarus, ko izkurināt krāsni. Vācietis, nevienam nekā nesacīdams, aiziet uz tuvējo kaimiņa mežu, iekāpj vienā eglē un uzsēžas uz resna zara un cērt to pašu zaru, uz kura sēd. Nāk no darba viens vecs vīrs un saka: "Ko tu te dari?"

Vācietis atbild: "Žagarus cērtu."

"Vai tu esi traks! Ko tu cērt to pašu žagaru, uz kuŗa tu sēdi! Tu kritīsi un nositīsies."

Vācietis, nekā &127;auna nedomādams un vecīša vārdus neievērodams, turpināja savu darbu tikai uz priekšu. Brāks! Zars lūzt un vācietis nokrīt uz galvas zemē. Nu steigšus skrien vīram paka&127; kliegdams: "Dieviņ, Dieviņ, pasaki, kad es miršu."

Vīrs smiedamies saka: "Kāpēc tu mani neklausīji? Būtu klausījis, tad būtu dzīvojis ilgāk, bet tagad tu mirsi ātrāk. Kad tev galva sāks sāpēt un paliks salti, tad tu tūlīt mirsi."

Vācietis bēdīgs iet uz māju. Ceļā saceļas liels sniega putenis, nāk sniegs ar krusu. Vācietim sāka ģīmis un ausis sāpēt no liela saltuma. viņš iekrīt sniegā un sāk kliegt. Brauc gaŗām kungi, un vaicā: "Kas tev ir?"

Vācietis atbild: "Es mirstu."

"Kas tev ir par vainu?"

Galva sāpot un esot salti. Kungs redzēdams, ka ir muļķis, saka savam kučieram, lai sadod ar pātagu, lai ceļas augšā un lai iet uz māju. Kučiers labi spēcīgi trīs reizes uzskaita pa biksām par muļķību un saka, lai vesels iet mājā. "Paldies, kungi, ka atkal tikšu pie dzīvības."

Katrs izšķiŗas pa savu ceļu un aiziet laimīgs uz savu māju. Māja vācietis izstāsta par savu slimību un izārstēšanu.