3. A. 1240. V. Z a c h a r s k a n o 76. g. vecā O. M e š k o K a u n a t u p a g a s t ā. V. P o d i s k r ā j u m ā.

Vīnu reizi guoja pa ceļu vīns čygons, jū uz ceļa aptvēra nakts, jis īguoja vīnā ustabeņī un prosuos pi saiminīka naktsmuoju. Saiminīks nagribēja laist čygonu un pascēja: "Pi manis šā nakti nav kurinuota ustoba, nav molkys."

Lygons nagribēja īt uz cytu ustobu praseitīs un pascēja uz saiminīku: "Īlaid, es reit īšu uz mežu un atnesšu molkys." Saiminīks pascēja: "Labi," un īlaidja čygonu ustobā uz naktsmuoju. Porgulēja čygons nakti, uz reita saiminīks jū pabaruoja. Čygons runoj uz saiminīku: "Dūd ciervi, es īšu uz mežu pīciersšu un atnesšu molkys!"

Saiminīks īdevja čygona&127;m ciervi, čygons nūguoja uz mežu. Mežā čygons izleida uz kūka un ar ciervi cārt tū pat zoru, uz kura pats stuov. Taišņi ap tū laiku guoja mežasorgs un īraudzēja čygonu, kurs, sādādams uz zora, cārta tū pat zori. Mežasors runoj uz čygonu: "Verīs, tu ar vysu zoru nūkrissi zemē un vari nūzasistīs uz nuovis."

Čygons nikuo naatbildēja, a mežsorgs nūguoja pa sovu ceļi. Cik tī čygons cārta tū zoru un golu golā nūcierta, bet pats ar vysu zoru nūkrita uz zemes un cīši nūzasyta. Kod čygons pazacēla nū zemes, dreižuok nūskrēja pakaļ pēc mežasorga, dreiži jū dadzyna un vaicoj: "Pasoki, lobais cylvāks, tu man, vai dreiži es mieršu zemē?"

Mežasorgs runoj uz čygonu: "Tu miersi zemē tūlaik, kod tev pakaļa byus solta."

"Paldīs, lobais cylvāks, pascēja čygons, un kotrys nu jūs nūgaoja pa sovu ceļi.

It čygons un vys rauga ar rūku sovu pakaļi. Laiks beja zīmys solts. Guoja, guoja čygons - rauga pakaļi - jau solta.

"Vot," dūmoj čygons, "tagan tuo jau nuovja, vajag mierst zemē!"

Atsasāda čygons taišņi uz patja ceļa un gaida tuos nuovis, a pakaļa nu soltuma tai saļ, ka čygons jau ar bolsu klīdz: "Ak, Dīveņ, atlaid munus grākus, kurus: asmu padarējis uz šuo pasauļa, un pījem mani dabasu valsteibā!"

Kod čygons itūs vuordus runuoja, brauc pa ceļu vīns muižynīks un veruos, ka uz poša ceļa sēd cylvāks, un juo kučērs klīdz: "Dūd ceļi, kas par cylvāku!"

Bet čygons nikuo naatbilda. Tūlaik muižynīks runoj uz kučēri: "Ej, pazaverīs, kāids tī cylvāks? Vai jis: dzeivs, vai nadzeivs?"

Kučērs rīīt pi čygona un vaicoj: "Kū tu te dori?"

"Nuoves gaidu," atbildēja čygons.

"Kai tod tu zvni, ka nuove nuok pi tevis kluot?" vaicoj kučērs.

"Maņ pakaļa jau solta," atbildēja čygons, "mieršu zemē." Kučērs aizguoja pi kunga un izstuostēja, kū čygons jam runuoja. Muižnīks sazadusmuoja dūmuodams, ka čygons jū izasmej, un pasyutēja kučēri, kab jis labi čygonu nūsvetēja ar puotogu.

Kučērs tyulen pajēmja rūkūs puotogu, daguoja kluot pi čygona un suoka ar puotogu jū svetēt par muguru, bet tai labi svetēja, ka čygons tai svaidējās nu molys uz molu un ar rūku vys dalīk pi pakaļis. Nu tuos sveteišonys jam tyka korstums un tai pat pakaļa ar palyka sylta. Čygons dalīk rūku pi pakaļis - sylta. Jis nu reizis pazacēļa, palyka prīceigs un klīdz: "Puotoga muna dzeiveiba," un izruovja nū kučēra tū puotogu nu rūku un dreižuols nūskrēja uz mežu. Tai jū kučērs nasagyva.

Muižynīks ar sovu kučēri nūbraucja, a čygons pa šū dīnu st&127;tigoj ar sovu dzeiveibys puotogu.