4. A. 1240. V. Z a c h a r s k a n o P. V ē v e r a S i l a j ā ņ u p a g.

Vīnu reizi čigons ībraucja pi saiminīka un pasaprasēja uz naktsmuojom. Saiminīks nagribēja laist, jo beja moz molkas. Tad čigons soka: "Kad tovu molku beigsim, tad es pīciersšu!" Saiminīks īlaidja čigonu. Na par garu laiku molka beja sadadzynuota un čigons, pajēmis ciervi, aizguoja uz mežu. Meža molā auga sauss ūzuls. Čigons īkuopja šymā ūzulā, atsasāda ar muti pret kūku uz vīna zora un cārt. Kur bejs, nabejis - atīt mežasorgs un soka čigonam: "Verīs, ka tu tai ciersdams nadabuotu nuoves!"

Čigons nikuo naatbildēja. Meža sorgs aizguoja sovu ceļu. Čigons otkon cierta, zors nūlyuza un čigons nūkrita ar vysu zoru zemē, un nūzasyta. Tad čigons pīsacēļa un panuocis meža-sorgu soka: "Soki, kad es dabuošu nuoves?"

"Tad, kad tev ūksts byus solts," atbildēja meža-sorgs. Čigons īt un vys rauga ar pierstu, kod ūksts byus solts. Guoja, guoja čigons un saraudzeija, ka ūksts ir solts - nuove kluotu. Atsasāda čigons ceļa molā un gaida nuoves. Te pa ceļu brauce kungs ar kučēri. Īsavēris čigonu, kungs soka sovam kučēram: "Ej, pasaver, kū tys cylvāks tur dora!"

Kučers pīīt pi čigona un prosa: "Kū tu te dori?"

"Nuoves gaidu!" atbildēja čigons.

"Kai tad tu zyni, ka nuove nuoks?"

"Maņ ūksts jau solta."

Kučers aizguoja pi kunga un izstuostēja tam, kū čigons stuostīja. Kungs sasadusmuoja, dūmuodams, ka čigons jū izasmej, un pasyutēja kučeri labi nūsukuot ar puotogu čigonu. Kučers atguoja un suoka sukuot čigona muguru. Čigons svaidījās, svaidījās pa ceļa molas gruovi un sasyla. Pīlyka jis otkon pierstu pi ūksta un mona, ka tys sylts. Čigons beja prīcīgs, ka jam navajadzēs miert un, sakēris puotogu, klīdzja: "Puotogā muna dzeivība!" un nadeve kučeram puotogas. Tai kučers aizguoja bez puotogas, bet čigons tryukuos kuojuos un pa šai dīnai prīcīgs staigoj ar puotogu.