5. A. 1240. 1539. N. R a n c ā n s E g l ū n ā.

Zemnīks, īdams pa ceļu, īrauga čygonu, kurs īkuopis kūkā, atsacēdis uz zora un cārt ar ciervi tam zoram, uz kura sēd. Zemnīks soka uz čygonu: "Nacērt tuo zora, uz kura sēdi, cytaiž nūkrissi."

Čygons atbild: "Vai tu profēts, juo zyni, ka es krisšu?" Zemnīks nikuo naatbildēja un aizguoja tuoļuok. Čygons cārt, cārt un zors kai lyuzt, tai čygons nūkreit nū kūka.

Tad čygons, paķēris ciervi, skrīn pēc zemnīka. Danuocis vaicoj nū zemnīka : "Pasoki man, kod es mieršu?"

Zemnīks soka uz čygonu: "Tūlaik tu miersi, kad vysa tova mīsa paliks solta."

Čygons nūīt uz sātu. Vāluok izīt nū ustobas, sēd uorā un parauga, ka jau mīsa solta. Tad čygons nūsabeist, izskrīn uz ceļa, kreit pī zemes un klīdz: "Es mieršu!"

Tam laikam brauc caur cylvāks, īrauga čygonu guļūt uz ceļa, pajem vāzu un suoc jū sist. Čygons tryukstas kuojuos un laižas bēgt. Paskrējis gobolu mona, ka jau juo mīsa sasyla. Tūlaik čygons skrīn pēc tuo cylvāka un lyudz: "Atdūd vāzu, ar kuru mani syti!"

Cylvāks atdūd čygonam vāzu. Tod čygons prīcigs laižas uz sātu dūmuodams, ka ar šū vāzu varēs zuolēt ļauds nū nuoves. Tai laikā saslyma ķēniņam meita. Vysaidi doktori zuolēja, bet nivīns navarēja izzuolēt. Izdzierda par šitū čvgons un aizguoja uz ķēniņu. Ķēniņš izdzierdis, ka čygons jemas izzuolēt juo meitu, apsūlej jam daudzi naudas. Bet čygons natik ka naizzuolēja ķēniņa meitu, bet ar sovu breineigu vāzu nūsyta leidz nuovei. Tad ķēniņš aizadusmuoja uz čygona un nūtīsuoja jū uz nuovi.