6. 1240. 1539. V. F i ļ š s n o O. D r a z d o v s k a R o z e n t o v ā. L a t v j u k u l t ū r a s k r.

Vīnu reizi vīns čygons nūguoja uz mežu, izleida uz egleitis un suoka grīzt ar zuodži [zāģi] tū zori, uz kura jis stuovēja. Tymā laikā guoja pa ceļi vīns vacs zemnīks, kurs redzēja, ka čygons grīž egleitis zoru. Zemnīks īdams suoka runuot uz čygonu: Tu stuovi ar kuojom uz ituo zora un vari nūkrist zemī."

Bet čygons napaklausēja zemnīka, a vys grīzja zori. Tymā stracī jis puorgrīzja tū zori un ar vysu zori nūkrita zemī. Čygons dūmoj: "Varbyut itys vecs beja lels būrs, jis varbyut ari zyna, cik ilgi es dzeivuošu šai pasaulī."

Čygons pametja vysu sovu dorbu un nūskrēja zemnīkam pakaļ. Dadzyna čygons zemnīku un vaicoj: "Mīļais veceīts, pasok tu man, cik ilgi es vēl dzeivuošu šai pasaulī."

Vecs jam atbildēja: "Tu dzeivuosi šai pasaulī da tuo laika, koleidz tova pakala byus solta."

Čygons pascēja večam: poldīs, un pazagrīzja atpakaļ. Īt čygons un vysod pi pakaļi ar rūku ščupinej. "Ka korsta pakaļa, vēl dzeivuošu šai pasaulī," dūmoj pats sevī čygons. Tai čygons cik tī laika puorbeja mežā, īt uz sātu. Īt jis pa ceļi un ščupinej. Pakaļa jam jau palyka solta, nūdūmoj čygons: "Tagan varbyut daguoja laiks miert zemī."

Čygons uz ceļa ar kuoji nūgriuda snīgu un lykuos uz ceļa. Ap tū laiku braucja vīns muižynīks un veras, ka uz ceļa gu&127; cylvāks. Muižynīks apturēja zyrgu, daguoja pi čygona un suoka jam runuot, kab jis caltūs augšā. Bet čygons jam atbildēja: "Es navaru, man vajag miert zemī."

Muižynīks suoka lomuotīs un ar puotagu īsyta čygonam kaidas reizis. Čygons pazacēļa, un otkon dalyka rūku pi pokaļis. Ak, dūmoj čygons, pakala jam otkon korsta, tod jis vēl dzeivuos. Varbyut muižynīka puotoga jū atsadzeivynuoja. Suoka čygous praseit muižynīku, kab jis puordūtu jam itū puotogu, un nūmoksuoja muižynīkam par puotagu lobu naudu. Čygons dūmoj : "Tagan es ar itū puotogu pacelšu kotru nūmyrušu cylvāku."

Tai čygons dzeivoj, a par jū slavja īt pa vysu pasauli, ka jis var atsadzeivynuot nūmyrušu cylvāku.

Vīnu reizi kēneņam nūmyra meita. Kēneņš meitu cīši žāluoja un lyka kolpim tiuleņ izzynuot, kur ir taids cylvāks, kurs var atsadzeivynuot nūmyrušu. Kolpi dabuoja tū čygonu un atvedja pi kēneņa. Kēneņš soka čygonam: "Ka tu atsadzeivynuosi munu meitu, dabuosi nu manis pusi kēnestis; a ka naatsadzeivynuosi, tod muns zūbyns, a tova golva!"

"Labi!" pascēja čygons pajāmja sovu puotagu un īguoja tymā kambarī, kur guļ nūmyrušuo, suoka čygons ar sovu puotogu sist nūmyrušū. Cik jis nasyta, jau pavysam sašaustīja leidz plykim kaulym, bet kēneņa meita kai beja nadzeiva, tai ir.

Kēneņš cīši sasadusmuojās un lyka itū čygonu tiuleņ pakuort. Tai nu tuo laika vairuok nav tuo čygona, bet nav vairuok ari taidu laužu, kuri var atsadzeivynuot myrušu.