1. A. 1243. E. M e d n i e c e n o L i e n a s Z u p ā n e s, K r a u k ļ u p a g.

Reiz vienā muižā vajadzējis celt jaunu klēti. Kokus nācies cirst augstā kalnā, kas upes pusē bijis stāvs un neapaudzis. Baļķus piegādādami tad nu strādājuši sveši dieninieki. Kad vajadzīgais daudzums koku bijis nocirsts, zari notīrīti un baļķi nomizoti, vajadzējis tos no kalna nodabūt, lai nogādātu līdz tuvējai upītei un tad aizpludināt uz muižu. Strādnieki nesuši kokus uz pleciem pa stāvo kalna krauju. Viss būtu bijis labi, gandrīz visi baļķi jau bijuši nonesti un atlicies vairs tikai beidzamais. Te notikusi maza nelaime : vienam nesējam paslīdējusi kāja, tas pakritis, noraudams arī savu otru biedru gar zemi. Atlikušie nevarējuši baļķi noturēt, tas nokritis tiem no pleciem un sācis pats velties no kalna lejā.

"Ak, mēs muļķi!" izsaucies viens nesējs, "mēs tak varējām visus divdesmit baļķus tā noripināt no kalna, nevajadzētu nemaz mocīties ar nešanu!"

"Tiešām, mēs jau to varam izdarīt arī vēl tagad!"

"Pareizi," piekrituši visi un nesuši baļķus atkal kalnā augšā pēc tam likuši velties lejā.