1. A. 1290. 1287. R i e k s t i ņ š G r i e n v a l d ē, A. B i l e n š t e i n a k r. LP, VI, 358, 97. piez.

Leiši (cits teicis, ka nevis leiši, bet kalnciemnieki) reiz nākuši gar linu lauku, ieraudzījuši linus viļņojam un domājuši: "Tā ir liela, dziļa jūŗa!" Noģērbušies pliki, izmetušies uz vēderiem un sākuši peldēt. Peldējuši, peldējuši - uz vienu reizi viens iesaucies: "Puišeli, vajeg tokš skaitēt, va nav kāds aizkavjes - malē palics?"

Un nu sākuši skaitīt: "Vien, div, trīs, četr, piec, seš, septeņ, asteņ un es - tad vajeg vel vienem būt; tas ir palics malē!" "Laiž man skaitēt!" otrs teicis; bet arī tāpat izskaitījis. Nu

bijuši bēdās. Te par laimi braucis vezumnieks gaŗām un tas pamācījis, kā varēšot skaidri zināt, vai visi deviņi, vai ne. Viņš teicis: "Nometāties zemē un badiet degunus smiltīs, tad tūdaļ redzēsit: cik caurumu, tik degunu; cik degunu, tik vīru!"

Šie tā darījuši un nu bijuši laimīgi, ka vēl visi deviņi kopā. (Cits stāsta, ka nevis pa linu jūŗu peldējuši, bet esot gājuši āboļus zagt un, tur izbiedēti, saskrējuši birzē skaitīt, vai nav noķerts kāds no viņiem.)