1. A. 1311. P o g u J ā n i s, B e c h m a n i s, B r a m b ē r ģ n i e k o s. LP, V, 343, (148).

Reiz tēvs ar pusaugušu dēlu - gadu 16 vecu - tumšā, lietainā laikā braukuši ar siena vezumiem caur biezu mežu. Tēvs braucis pa priekšu, dēls nopakaļus. Bet dēla vezums dubļu tērcē apgāzies; gan aurējis tēvu palīgā, bet kur tu, jāsaka: lietus gāžas blīkšķēdams, koki šņāc, nakts tumša, lai acī dur - sauc, cik patīk - nekā. Dēls gan izmocījies - nevarējis vezuma uzcelt. Ko nu? Beidzot sagudrojis : līdīs kokā, pašā galotnē, vai nesaredzēs kur uguni? Uzlien - jā: spīd gan labā attālumā. Aizsteidzas turp, ierauga pussagruvušu mājeli, ieiet iekšā, nav ne cilvēka ēnas; bet galdi klāti ar labākiem ēdieniem. Ko nu vēl suinīties? Klūp klāt, saēdas labi un liekas aizkrāsnī gulēt. Te ap pusnakti saradīsies šādi, tādi klaldoņi, nosēdīsies gar galdiem un sāks dzīŗot; bet mielojoties, kauliņus nesviež neviena apakš galda. Kurš nograuzts, drāž aizkrāsnī, taisni pa zēna kažoku, ka grab vien. Salijušais kažoķelis tagad siltumā brīnum bija sakaltis. Jau vienreiz, otrreiz klaidoņi iesaucas: "Kas, jupis, tur grab?"

Beidzot līdīs raudzīt, izvelk šo aiz čupras tīri bālu, nabadziņu. Nu spriež ieplētušies, ko ar tādu paklīdušu puiku iesākt. Cits zobojas: jāslīcina; cits: jāspīdzina, bet galu galā sarunā

labāk mucā iebāzt un nosviest mežā vilkiem par ēsmu. Zēns dreb gan, dreb, kā apšu lapa, bet nieki nelīdz, jākŗūp mucā un jāgaida, ko rītdiena sacīs. Te gaismiņai svīstot, sāk vilki kaukt, zēns tāpat gaŗa laika pēc iekaucas pretim.

Vilks, vilka balsu padzirdējis, atskrien pie mucas, ošņā un ošņā. Bet cik tad nu spundas caurums liels! Vilki nevar neko nojēgt ar savu gudrību, kas īsti mucā. Nu izgorās šā, izgrozās tā - beidzot aptupsies pie mucas un cilās ausis; bet zēns tamēr izžņaudz roku un noķeŗ vilku aiz astes. Vilks to vēl savā mūžā nebija piedzīvojis; pārbijies sāks šis trakot ar visu mucu; bet zēns asti tur kā tura atspēries. Beidzot par laimi muca atsitās pret resnu priedi un sašķīda, citādi vilks droši vien būtu pārelsies skriedams un zēns diezin kad būtu ticis laukā. Bet nu bija labi. Zēns izkļuva no sposta gandrīz bez liekām pūlēm pavisam sveiks un vesels. Zināms, par to tad arī apglaudīja vilku no galvas līdz kājām un vilks atkal par tādu laipnību aizveda viņu mazā mājiņā, kur viens tēvs ar trim meitām dzīvoja. Vilks turpat palika sētā; bet šis tūliņ ieiet istabā, padod labvakaru un nu tai ātrumā nemaz apķert, ko īsti teikt, ko neteikt. "E!" domājis, "teikšu, kas mēles galā gadījies. Vai nevajaga Vāczemes tekuļa? Man laukā pie žoga stāv piesiets."

"Jā, jā, - vajaga, vajaga! Vāczemes tekuļi reta lieta!"

"Nu, tad pavisam labi; tūliņ laidīšu altu kūtī!"

"Jā, jā - laid, laid, dēls!"

Labi, zēns ielaiž savu Vāczemes tekuli un tad liekas gultā, jo piekusis bija tiešām bez jēgas. Tā nu paliek. Visi guļ, tekulis atkal raujas pa kūti. Bet te ap pusnakti tēvs aiziet lopus apraudzīt un atron, ko Vāczemes tekulis izdarījis: apslānījis visas avis vaimanas jāsauc! Tūliņ piekavis tekuli (vilku), cik paguvis, un pusdzīvu aizdzinis un tad, dusmās trīcēdams, iesteidzās istabā meitas modināt: "Sitīsim, maitāsim to zēnu, to neģēli!" Viņš, tekuli laizdams, ielaidis vilku - patērējis manas aitiņas, jūsu aitiņas! Ņemiet jūs, meitas, rungas, es grābšu cirvi - viņam vajaga izputēt, saplakt turpat gultā!"

Bet kamēr šie laukā rungas un cirvjus sameklē, gan zēns pamanījies, izklupis pa mazajām durvtiņām turpat dārzā, pagrābis bišu stropu, iestiepis gultā, palīdis apakš stropa un pārsedzies ar gultas segu, ka nemaz zināt, kas tur apakšā.

Patlaban arī tēvs ienāk ar cirvi, meitas ar rungām un nu klāj kā klāj stropam. Bet brīnumi, tavi brīnumi! Kas velns, tam zēnam par cietiem kauliem: klaukšķ vien. Jāpaskatās. Un līdz nu pacēla segu, te bites ietracinātas sāks tikai sitējiem acīs bizot, ka ne atkauties. Šie nu vēl iegaiņāsies - tas bitēm Dieva dots. Sadzēla tā, ka neattapa gandrīz laukā izšmaukties. Kamēr šie laukā dzeloņus izlasa, zēns sadabūjis tādu plakanu vilnas grozu, aizliek gātu caurumiem priekšā un nu tikai: kuŗa bite nāk, ta grozā, beidzot pašas sametas grozā kā spiets Jāņu laikā. Nu vēl pārsēja palagu grozam - ielika stropa augšgalā, pats ielīda stropa apakšgalā, aizvilka gātes priekšā un neteica vairs ne vārda.

Bet par visu to laiku sasistais vilks arī negulējis dīkā: ače, ataicinājis no viņām mājelēm tos klaidoņus, lai nākot trijmeitu tēvam atbriebties, kas viņu tā piekāvis ne par šo, ne par to. Klaidoņi atnāk, nu zags, nu laupīs, bet ko dabūsi &127;no tukša? Vienā kaktā šādas grabažas, otrā tādas - tik nu vēl tas bišu strops gultā lieti der. E! Ņems to pašu, kraus ratos un brauks projām, cik dabūts, dabūts.

Braukuši, braukuši - uz vienu reizi zēns sāks tikai stropā nelabi kliegt: "Zagļi, zagļi! ķeriet!"

Klaidoņi domājuši: "Kur tas vilks mūs ievīlis tādā burvju mājā? Kuŗai bitei tik rupja rīkle? Bēgsim!"

Un klaidoņi aizbēga, atstādami zēnam zirgu, ratus, stropu. Zēns smiedamies izlien no stropa, pārbrauc pie tēva, mājā un lielīdamies stāsta, ko viņš vienā naktī izdarījis, vēl pārvezdams māju svētību - ače, medus putniņus! Un no tā laika zēnam ar bitēm arī pašķīrās : vēlāk savaišļojās pilns dārzs.