2. A. 1311. B. K r o g z e m a M i k u s s k o l. B ē r z i ņ š L i e l v ā r d ē. B r ī v z.: "M ū s u t a u t a s p a s a k a s", I, 23, 12. LP. VII, VII, II, 30, 2, 4.

Bija reiz kungs, kas vairāk nekā nemīlēja šinī pasaulē, ka tikai zirgus. Kungs to vien tīkoja, lai viņam būtu tādi zirgi, kādi nevienam citam cilvēkam. Kur vien dzirdēja tirgu turam, turp kungs laidās projām - un kaut arī pati cienmāte gulētu uz nāves gultas.

Reiz lielais zirdzinieks atkal jāja uz tirgu un satika zemnieku, kas gurķus veda vezumā. Kungs prasīja: "Ko tu tur ved?" Zemnieks, liels gudrinieks, atteica: "Es vedu tādas olas, no

kuŗām var izperēt kumeļus, kādu vēl nevienam nava."

Kungs prasīja, lai tam parāda. Zemnieks arī parādīja. Kungs no šīm olām labāko izmeklējis, jautā: "Cik maksā tāda ola?" Zemnieks atbild: "Trīs simti rubļu!"

Kungs izvelk naudas maku un aizmaksā trīs simti rubļu. Projām braucot, zemnieks, vēl atgriezies atpakaļ, pieteic : "Ola jāieliek podā un pašam jāsēd virsū, kāmēr izperē; ja kāds sāk prasīt, tad tik brīvu atbildēt: tpru!"

Tā nu viņi abi izšķīrušies, aizgāja katrs uz savu pusi. Kungs, mājā pārnācis, tūdaļ uztupās uz podu perēt. Cienmāte gan tam prasīja, ko viņš tur tik ilgi tupot, bet kungs tik nošņācās: tpru! Par tādu ērmīgu atbildi saskaitusies un zinādama, kāds viņas vīrs, tā atstāja to mierā, lai tup - lika tam nest ēdienu, dzērienu un nerunāja vairs ne vārdiņa.

Kungs perēja, perēja kādas trīs, četras nedēļas, bet ne nieka jau neizperēja. Vīriņš pavisam panīka un tam pēdīgi &127;apnika perēt. Galā tas saskaities, pakampa savu podu ar visu, kas tur iekšā, aizskrēja uz mežu un svieda dusmās podu ar gurķi žagaru sārtā iekšā. Pa tam zaķis - kur cēlies, kur ne - no sārta pa otru pusi laukā un ļipu pacēlis, mežā iekšā. Kungs gan nopakaļus kliedza: "Košiņ, košiņ, šukiņ, šukiņ!" Bet zaķis, troksni dzirdēdams, krēja vēl jo žiglāki, kāmēr pazuda mežā. Nu kungs gāja noskumis uz mājām. Ceļā tas satika atkal to pašu zemnieku, no kuŗa bija pircis gurķi par 300 rubuļiem. Kungs nu žēlodamies stāstīja zemniekam, ka pavisam jau bijis izperējis kumeļu, kāds nevienam pašam nevaid, bet ka pats muļķis, to aizsviedis projām.

Zemnieks, papriekšu visu labi noklausījies, atbildēja: "Tā jau iet visiem tādiem muļķiem, kas ne kumeļa nemāk izperēt."

Mājās pārnācis, kungs nu tik izstāstījis visu savu bēdīgo likteni savai cienmātei. Šī, sava vīra muļķību dzirdējusi, nevarēja vairs to ieredzēt ne acu galā.