4. A. 1311. B S k o l n i e k s D o m o p o l e s p a g. N. R a n c ā n a k r.

Vīnu reizi brauc zemnīks un ceļā sateik žeidu, kas staiguojis nu vīna cīma leidz ūtram paunu uz muguras. Žeids suocis lyugtīs, lai viņu pavad. Zemnīks viņu arī pavad. Žeids braukdams īsuocis runuot par zemnīka skaistū zyrgu: "Kur tu taidu skaistu opolu kai ogurci zyrgu jēmi?"

Zemnīks atbild: "Es viņu izperēju nu ogurča."

"Kai tu viņu izperēji, kai tas nūtyka?"

"Es beju dzierdējis, kai muni cyti kaimiņi izperējuši nu ogurča zyrgus. Tai arī es dabūju nu saimnīcas lela ogruča un izpērēju."

Žeids nūguojis uz sovu dzeivūkli, līk saimnīcai meklēt lelu ogurci. Saimnīca arī atnas vysleluokū ogurci, padavusi un aizīt. Žeids ītaisa koktā dē&127; perēšonas vītu, līk jirnā ogurci un stuojās pi dorba. Žeids atsēdējis vīnu nedēļi, atsēd ūtru uz ogurča - nikas naizīt, ni zyrgs ni kumeļš. Žeids uz saimnīka sasadusmuojis, iznesis ogurci uorā un svīž zoru gubā. Nu zoru gubas izskrīn začis. Žeids, dūmuodams, ka ogurčis puorpleisa un nu viņa izskrējis kumeļš, suok klīgt: "Sugul, sugul, es tova muote!"

Tai začis aizskrīn uz mežu un žeids palīk bez zyrga.