1. 1331. F r e i m a ņ u J ā n i s K r o ņ a B ē r z n i e k o s. Jkr. V, 1896. ,59, 31.

Vienu nakti iet divi zagļi zirgu zagt. Abi divi nonāk pie bagāta saimnieka, kam brangi zirgi kā barokļi. Nonākuši, nedrīkst zagli iekšā iet, jo bija gaiša nakts un mēnestiņš spīdēja pilnā spožumā. Iztīkojās, izgrozījās - bet kā nekā, tā nekā - nedrīkst iet pie staļļa. Te uz reizi šaujas labs padoms zaglim prātā. "Vadzi," viņš saka uz otru zagli, "ņemsim, nogāzīsim mēnesi, tad paliks tumšs un mēs varēsim dzīvot droši."

Šie brīnās, kā viņiem tas agrāki nav prātā nācis, un skrien uz mājām pēc pundeļa, kuŗā iegāzt mēnesi. Kamēr tas atnāk ar pundeli, tamēr pirmais izmeklējis gaŗ, gaŗu kārti, uzkāpj rijas jumtā un gaida biedru. Tikko šis atnācis, ķeŗas tas, kas uz jumta, pie darba. Sniedzas, sniedzas, stiepjas, stiepjas, bet kā nekā, tā nekā - nevar mēnesi aizsniegt. Tas, kas zemē, uzsauc otram: "Palēc, palēc!"

5is lec arī, bet tiklīdz lec - nāk arī tantariem uz pundeļa virsū un krizdams pārplēš pundeli vidū pušu. Atkritis augšu pēdu - guļ pagalam, sprandu lauzis. Mute tam vaļā un zobi spīd balti menestiņā. Otrs, domādams, ka tas smietuos, uzsauc viņam: "Vai, irgi, vai nirgi - pus pundeļa jāmaksā!"