l. A. 1332. A. L e r c h i s - P u š k a i t i s D ž ū k s t ē - P i e n a v ā. LP, I, 183, 186.

Priekš dažiem gadiem viens skroderis gājis kājām uz Jelgavu. Pie Džūkstes baznīcas ceļotājs apsēdies uz akmeņa valli zem veciem vītoliem un pārdomājis, kā varētu precīgāki ceļu nostaigāt.

Viens skroderim pazīstams čigāns, kas krogā stāvējis, izskrējis no kroga iesaukdamies: "Nudien! ne sapņot nesapņoju, ka šodien satikšu tevi, savu radinieku. Še roka! Dievs palīdz!"

"Labdien, labdien, Čipu Tāteli! Še arī - manis pēc - roka: bet laid man steigties, kamēr nav par vēlu."

"Ko, vai pastara dienu gaidi?" čigāns jautājis.

"Pastara dienu nu gan ne; bet lieli plūdi šonakt visādā vīzē gaidāmi. Līvu-Bērzē vien tikai nebūšot, tādēļ līdz turienei drīz jānotiek."

"Vai patiesi? Labi, ka satikāmies. Sēdi manos ratos un brauksim uz Līvu-Bērzi!"

Ceļā tie satikuši pazīstamu žīdu, kas vedis mori. Žīds, par plūdu briesmām izdzirdējis, tūliņ savu zirģeli griezis apkārt un laidis uz Līvu-Bērzi. Tā visi četri nobraukuši līdz tagadējam Līvu-Bērzes Galu krogam.

"Nu būsim glābti," skroderis teicis un skubinājis savus biedrus iet gulēt.

Čigāns nolicies gulēt uz galdu, moris krāsns priekšā; bet žīds paņēmis abru, iesējis to virvēs un tad pievilcis savu šūpuļa gultu pie griestiem. Gulēt iedams, paņēmis vēl nazi līdz, ar ko nodomājis - ja varbūt arī še plūdi uzmāktos - knaši virves pārgriezt un tad ar abru, kā ar mazu laiviņu, aizbraukt.

Skroderis pats, nomodā palikdams, pēc kāda laiciņa izvilcis no kabatas desu un, itin pastipri šņakstēdams, sācis ēst. Čigāns, no skaļās ēšanas uzmodies, lūdzis, lai arī viņam dodot kādu kumosiņu. Bet skroderis, liels joku gailis būdams, izvilcis no otras kabatas čigānam jēlu desas gabalu. Lai nu čigāns gan vienreiz kārs uz gaļu, tad tomēr šī desa vīram nebūt nelīdusi. Skroderis, to manīdams, paskubinājis čigānu, lai desu cepot. Tātelim tas nebijis divreiz jāsaka: knaši tas nolēcis no galda un sācis grābstīties pēc krāsns. Bet lai pārliecinātos, vai krāsns vēl diezgan silta, skroderis trauciņā iesmēlis ūdeni un domājis liet krāsnī. Liešana vīram samīsējusies, tā ka neielējis vis krāsnī, bet morim taisni ģīmī. Moris, atmodies, saucis pilnā rīklē: "Plūdi! plūdi!"

Žīds, kliegšanu izdzirdējis, knaši pārgriezis abras virves un nogāzies ar lielu troksni uz grīdu. Krītot nabadziņš tā bijis sasities, ka tikko vēl spējis izbrēkt: "Gals, gals!"

No tam izcēlies vārds "Galu krogs", jo ļaudis žīda kliegšanu "gals, gals!" pēc tam vēl ilgi daudzinājuši, kamēr beidzot pašu krogu tā iesaukuši.