1. 1350. M. G a r k o l n e n o 95 g. v e c ā s J. S t r o d e s V i š ķ u p a g.

Vīnā cīmā dzeivuoja veirs ar sīvu. Sadūmuoja jī aizbraukt uz pilsātu dzeivuotu. Kai sadūmuoja, tai izdarīja. Dzeivuoja, dzeivuoja jī pilsātā un pazaudīja vīns ūtru. Jau paguoja ilguoks laiks, bet sīva veira atrast navar. Atsaroda jai jauns bryutgons un jī sarunuoja precētīs. Sīvas veirs pa tū laiku beja aizguojis tuoļi nu pilsātas nu jau guoja atpakaļ. Kuozu dīnā sabraucja vysi vīsi, aizbraucja uz baznīcu sasaluoluoja, atbraucja atpakaļ un dzer kuozas. Te, kur bejis, nabejis - īguoja ustobā jaunives veirs un nūsituoja pi cepļa aiz cytim stuomučim. Nivīns nu kuozinīkim juo naredzēja, bet svuots, kurs sēdēja golda golā, vacū jaunives veiru īsavēya un soka kuozinīkim : "Atminit munu mynamū ! Kaidu reizi es pazaudēju skapa atslāgu un navarēju atrast, vajadzēja izkaļt jaunu atslāgu. Pēc kaida laika atsaroda vacuo atslāga un es nazynu, kuru atslāgu man pakuort uz sīnas un kuru lītuot."

"Zynoms, ka vacū, vacuo uztycatmuoka!" atbildēja kuozinīki. Tad svuots soka: "Myusu jaunivei atguoja vacais veirs, tuo dēļ jaunū kuorsim uz sīnas!"

Jaunive gon nagribēja dzeivuot ar vacū veiru, bet kuozinīki sagyva jaunū veiru un pakuora pi sīnas un juo vītā pasadynuoja vacū veiru.