2. A. 1351. K. T ī ģ e r i s S a l d ū. P. B i r k e r t s, L a t v j u t. a n e k d o t e s, I, 295, 569.

Reiz dzīvojis viens vīrs ar savu sievu, bet tie nu bijuši abi divi tik slinki, ka nevarējuši sev ne maizi nopelnīt. Te vienu dienu sadomā cept raušus. Bet kas ies pannai pakaļ? Šie nostrīdās gandrīz veselu dienu, bet neviens kā neiet, tā neiet. Beidzot nu vīrs aizgājis arī pēc tās pannas un teicis, ka sievai jānes atpakaļ. Bet sieva tā atkal nav ar mieru. Tā saka: "Tagad ēdīsim raušus, bet kuŗš pēc ēšanas pirmais runās, tam jānes panna prom."

Vīrs nu neko darīt, jāpiekrīt vien sievai. Paēduši, bet nu nerunājuši neviens. Te brauc gaŗām viens kungs un nezin lāgā ceļu. Sūta kučieri, lai iet paprasīt šiem. Bet šie tikai sēž, nesaka nekā. Vīrs šuj kurpes un kā veŗ diegu cauri, ta svilpj un rāda ar roku: fita, fita. Sieva atkal vērpj pakulas un sit ar kāju: tradi ratam, tradi ratam. Kučieris, nabadziņš, izmocījies tādu laiciņu, bet nekādu gudrību nedabūjis, gājis atpakaļ pie kunga un stāstījis: "Tur tajās mājās tādi savādi cilvēki. Viens šuj kurpes un vairāk nekā neatbild, kā rāda ar roku un svilpj : fita, fita. Otra vērpj un rāda ar roku, sit ar kāju un kliedz: tradi ratam, tradi ratam!"

Kungs nu arī gribējis tādus ērmus redzēt un gājis skatīties. Kučieris paliek pie zirgiem un kungs ar sulaini iet pie šiem. Aiziet un kā tad, tā vien jau ir, kā kučieris teicis. Kungs domājis, ka no šiem jau nekā neizdabūs tā kā tā un gribējis iet prom. Bet sulainis bijis liels gudrinieks, tas ne pirmo reizi vien redzējis tādus kumediņus. Tas tūliņ klāt un sāk šo plucināt. Nu tai uz reizi radusies valoda. Tā saukusi vīram: "Are, kur vīrs, ka nenāk palīgā!"

Bet kas tad nu vīram liela bēda par sievu! Tas no pannas nešanas bija vaļā un tūliņ pastāstījis kungam ceļu.