1. A. 1360. 1535. VI. P i l i p j o n o k s A s ū n ā.

Dzeivova saiminīks ar saimineicu, pi jūs bije div kolpy i kolpyuņa, a bārnu pi jūs nikaida nabije. Da saimineicai staigova draugs, kolpy itū zynova, a saiminīks vysu laiku nazynova. Vīnu raizi saiminīks runova ar kolpu: "Kū tja byutu izdareit, kap jū kai nibejs nūkārt, itū puisi?"

Kolpy stuostēje: "Mjas jau seņ gribjājam nu saiminīka īt pa ceļi, aļi vysu laiku gadējom. Myus saimineica vysu laiku barova ar kaulaņim un tuos gaļis kur apād?"

"As itū zynu," stuostēje saiminīks. "As vysu laiku nu bucys iežu kuopustus, a jius itū navarit."

"Mu, lobi as itū lītu izdareišu."

Kolps ar saiminīku sarunova, kai na lobuok izdareit. Kolps sacēja: "Tu, saiminīk, aj uz teiruma struoduot, a as atsyuteišu tī sovu draugu."

Saiminīka nabeje sātā, kolps sasazenova ar sovu draugu. Saimineica tja vysa kū cap i vuorej, gaida vīsa. Kolps itū vysu; nūsavjāra. Pamanīje, ka jau īguoja ustobā saimineicys draugs. Par nalelu laiku atguo nazkaids cylvāks da simineicei i prasīje, kur saiminīks. Tymā laikā izskrā nu ustobys nazkaids puissv, i taišņi pi trepis ustobys viersā. Svešyis cylvāks sacēje : "Man saiminīks puordjavja pokolys, as zynu, kur juos jira, i as juos pajemšu."

Saimineica nikuo nasacēje. Svešyis cylvāks nūguoja da sātai, a kolps nūkuopja uz ustobys. Atsavjāra vysapleik, nikur nikuo nasaradzījs, jis saprūt, ka nikur cytur navar byut, kai tikai skreinī ar pokolys.

Jaščiku kolps aizsyta, nūsvīdja nu ustobys zjamī, tad jū tal syzdams i dauzeidams īlyka rotūs i brauc. Braucja jis braucja dabrauc da tyltam i soka: "Tylts to na cīts, aļi moža ar Dīva paleigu puorbraukšu."

Tei šei por tyltu puorbraucja, brauc jis brauc - dabrauc jis da upjai i soka: "Upja to dziļa, aļi moža kai nibejs ar Dīva paleiga puorbraukšu."

Tai šai par upi jis puorbraucja, i jaščiku aizmjārcjā, aļi vjāl nikuo. Tam puišam, kuryis sjādjā jaščikā, jau palyka bais, jis dūmova, ka jam i gols. Dabraucja kolps da azara, i soka: "Azars to dziļš, aļi moža ar Dīva paleigu kai nibejs puorbraukšu!"

Jaščikā atsasaucja: "Voi tu mani jau gribi nūsleicynuot?"

"Kur tu tja patyki?" sacīje kolps.

"As tjav atdūšu vysu sovu naudu, tikai izlaid mani uorā."

"As tevi izlaisšu, aļi kab tu vairuok nastaiguotim da munai saimineicai."

"Nikod vairuok naīšu."

Kolps atdarīje jaščiku, i izlaidja jū uorā. Tys jam īdjavja pīcpadsmit rubļi i nūguoja da sātai. Kolps pokolys īsvīdja azarā, i brauc da sātai. Saiminīkam jis atdjavja naudu, saiminīks i jam par tū īdjavja pīcus rubļus i bije cīš prīcīgs par kolpa gudreibu. Lelu laiku saimineica barova cīš lobi, a tod vjāl, nazkai suoka dūt tikai kauļeņus. Kolps vjāl sasarunova ar saiminīku pataisēt kū nibejs. Kolps pamanēje, ka jau gosts vjāl jira pi saimineicys atguojis, jis tyuleit īt ustobā, gosts nu ustobys uorā i nazkur nomā izgaisa. Kolps īraudzīje, ka jis kubolā, i kubolu aizdarīje, i pots, īguojis ustobā sacīje saimineicai, ka sabninīks pasacīje braukt z skaļvi. Kolps tū kubolu, kurā beja aizspīsts gosts, ar vyss ūglis suoka vuoļuot, kap kai nibejs īlikt rotūs. Kolps jū vad vjāl pa vyss tuos vītys, kur pyrmū raizi, i davad da azara. Dabraucis jis soka, ka ūglis, jau možen īsuokušys djagat, vajaga juos drusku pamjārcjāt. Gosts atsasaucja: "Mož aļi tu mani gribi nūsleicynuot?"

"Tu sacēji, ka vairuok naisi, a kuo tu vjāļ atguoji?"

Gostam nikuo runuot, jis bažījuos i ņrasējuos saceidams : "Vairuok nikod naīšu, as tjav atdūšu pādējūs desmit rubļu, tikai palaidi mani dzeivu."

Kolps jū izlaidja, a pats atbraucja da sātai. Saiminīkam jis pastuostīje, kai jis padarīje i atdjavja jam naudu. Saiminīks i kolpam vjāj īdjavja pīcus rubļus. Lelu laiku vys bije lobi, saimineica barova cīš lobi, visi kolpi i pots saiminīks bije cīš prīcīgs. Tod vīnu raizi nazkai saiminīka nabije sātā, kolps pamanīje, ka ustobā z golda guļ nazkaida capura. Kū jam tagad padareit? Zam vokora i saiminīks atbrauc, kolps jam pastuostīje kas par lītu: "Klus, saiminīk, as zynu lobu lītu."

Vokorā saimineica kolpam pakluo vītu nazkur aiz cepļa, i sacīje z kolpa, lai īt gulātu. Kolps sacīje : "Man tī korsts, as šudiņ atsaguļšu kur nibejs cytur."

Pi lūga bije saimineicys gulta, kolps tymā i īkrita. Saimineica jū dzyna pa ceļi, aļi saiminīks pascīje, lai guļ. Kolps apvylka snuotiņi i guļ. Par nascik garu laiku nazkas syt lūgā. Kolps atdarīje lūgu i īlaidja jū ustobā, tai kai bije tymss, nikuo navarēja radzāt. Vīss atsaguluos ar kolpu, i suoka kū tī runuot. Kolps izvylka nazi, i atgrīzja jam cackys (dzimumu organus), gosts suoka klīgt, i izskrā uorā par lūgu.

Kolps nikuo nasacīje, z reita pīsacjeļīs jis pastuostīje saiminīkam, kai jis padarīje. Saimineica manīje, ka nazkas nūticss. Reitā agri jei lūpus izdzyna gonūs. Tī saimineica izdzierda, ka juos draugs cīš navasals. Atguoja da sātai, jei dūmova izcjapt kū nabejs, i nūīt apsavjārtīs. Kolps pamanīje, ka saimineica nazkū caps, jis meiklī īlyka gosta cackys. Saimineica izcjapa pluocini, i nūguoja da draugam. Iguoja jei, padavja jam pluocini, a jis nikuo i runuot nagribjāja. Draugs sacīje : "Paruod mjāli."

Saimineica jam paruodīje mjāli, jis pajāmja ar nazi i atgrīzja. Saimineica suoka burbuļuot. Jei burbuļuodama skrā da sātai. Kolps cīš nūsabeida i dūmova, ka jam byus nalabi, jis sasalasīje i nu saiminīka pa ceļi. Tai saiminīks palyka ar sovu saimineicu, kurai bej atgrīzta mjāļa.