1. A. 1365. C. J. S p r o ģ i s K o k n e s ē B r ī v z. "Sborņik", 286, 143 u n "M ū s u t a u t a s p a s a k a s", I, 1909., 34, 15. LP, VII, II, 30, 2, 15.

Bija reiz vīram pa nemēru pikta sieva. Vienā mutes ieplētumā tā vīru lamāja: "Utubunga tu, utubunga!" Vīrs ņēmās sievu pamācīt, norāt, bet viss velti: sieva vēl sīvāki lamājās. Galā vīru pārņēma dusmas un viņš tai teica : "Ja tu nestāsies, tad ņemšu tevi, aizvedīšu uz ezeru un noslīcināšu." Šos draudus izdzirdusi, sieva palika vēl nejaukāka: tā lamājās, ka visas malas skan. "Pag, pag," domā vīrs, "ja tu tāds pagāns, tad arī es negribu, lai par maniem vārdiem smejas." Tā domādams, vīrs jūdz zirgu, sakampj sievu, iesviež ragavās un ved uz ezeru slīcināt. Aizveda, izcirta āliņģi, iesēja sievu saites galā, ielaida līdz ceļiem ūdenī un prasa: "Nu, ko, vēl lamāsies?" Bet šī kā lamājusies, tā lamājās: "Utubunga tu, utubunga!" Ielaida vīrs sievu ūdenī līdz jostas vietai, bet šī sauktin sauc: "Utubunga!" Ielaida vīrs sievu ūdenī līdz padusei, bet ši vēl jo stiprāki kliedz: "Utubunga." Ielaida vīrs sievu ūdenī līdz pašam kaklam, bet ši pilnā kaklā kliegšus kliedz, sauktiņ sauc: "Utubunga tu, utubunga!" Ielaida vīrs sievu pavisam ūdenī, lai tā vairs nelamātos, bet šī roku iz ūdens izbāzusi, vēl ar pirkstu rāda, kā utis kauj. "Nu, ja tu tāds nesavaldams velns," domā karstās dusmās vīrs, "tad arī slīksti pie joda." Piktā sieva noslīka, bet nepadevās savam vīram.

P i e z ī m e. Tādu pašu pasaku esmu arī Raunā dzirdējis. P. Š.